Varonis un grēkāzis [filma: Flight / Lidojums]

flight-poster

Vairāk kā dekādi centies iznest animāciju jaunā līmenī, režisors Robert Zemeckis varbūt arī radījis šādus tādus, par izrāvienu saucamus specefektus, bet, godīgi sakot, ir tikai stipri pabojājis savu lielrežisora statusu. Kā arī nevar noliegt, ka viņš pārāk ilgi ir bijis prom no īstā kino, no  īstās vides un cilvēkiem. Atcerēsimies, ka tieši viņš radīja laika ceļošanas popcorna komēdiju klasiku Back to the Future, Who Framed Roger Rabbit un mūsu televīzijās nebeidzamus atkārtojumus piedzīvojušās filmas Forrest Gump un Cast Away.

 

Daudzi steidz apgalvot, ka jaunākais viņa veikums, kurš ir gandrīz tīrs no specefektiem (katrā ziņā ne acīs cērtošiem, jo, protams, ka aviokatastrofa ir tīrs specefektu veiktums) – trillerdrāma Flight ar virtuozo Denzel Washington ir viņa, vairāk kā četrdesmit gadus garajā karjērā, pirmais solis, kas izkāpj ārpus komēdijas vai vieglā žanra. Tā nav gluži taisnība, jo, manuprāt, lai arī uzskatu, ka Tom Hanks ir daudz veiksmīgāks komiskais aktieris nekā dramatiskais, jau minētā Cast Away ir ceļojumu drāma, kā arī Harrison Ford unMichelle Pfeiffer ķildošanās filmā What Lies Beneath ir gaužam tālu no komēdijas žanra. Tātad zināma pieredze, darbojoties ap tumšākām tēmam, viņam ir.

 

Drāma ar lakonisko nosaukumu Flight ir par atkarību. Tās milzīgo varu pār cilvēka prātu, spriestspēju un rīcību. Cik ļoti tā nosaka apkārt notiekošo tās upurim. Cik ļoti tā aizmiglo prātu – gan radot šķietamu drošības un pārākuma sajūtu, gan neļaujot novērtēt adekvāti situāciju, kurā indivīds nonācis. Lidmašīna tehniskas kļūmes rezultātā sāk pikēt, pilotam, kurš iepriekšējā vakarā pamatīgi uzdzīvojis, no rīta “salāpijies” ar pāris kokaīna celiņiem un pāris mazajām suvenīrtipa degvīna pudelītem, ir jāpieņem pareizais lēmums, lai glābtu pasažierus. Lai arī filma nepietiekami iztirzā un pieskaras šī konkrētā gadījuma divejādajai dabai – vai pilots skaidrā prātā būtu pieņēmis tādus pašus lēmumus un, ja nē, vai tie būtu tikpat efektīvi un veiksmīgi (no vairāk kā simt pasažieriem bojā iet vien seši cilvēki no kuriem divi ir apkalpojošais personāls), tā ir gana laba viela pārdomām arī pēc filmas.

 

Neskatoties uz uzkrītošo filmas virspusību un nevēlēšanos iedziļināties ieskicētajās problēmās un tēlos, ir vismaz divi iemesli kādēļ filma Flight ir ievērības cienīga. Pirmais iemesls ir veterāns Denzel Washington. Alkoholiķa tēls, kas apbruņojies ar bravūru un šķietami trauslu pārliecību, kas vēlāk filmā praktiskajos simulāciju testos izrādās par pamatotu apgalvojumu, ka viņš ir labākais pilots pasaulē, šķiet Denzel Washington der kā uzliets. Viņš spilgti demonstrē visas klasiskās atkarībnieku iezīmes – nespēja atzīt sevi par alkoholiķi un maldīgā pārliecība, ka alkohols ir viņa izvēle, ne atkarība, kā arī atskārsme, ka alkohols iznīcinājis viņa ģimeni, nogalinājis viņa draudzeni (stjuarte no avārijā cietušās lidmašīnas) un apziņa, ka tūdaļ tā dēļ sēdēs cietumā par sešu cilvēku nogalināšanu. Paradoks – emocionāli viņš ir varonis, izglabjot no drošas nāves teju simts cilvēkus, bet no likuma viedokļa, viņš ir slepkava.

 

Otrs svarīgākais iemesls kādēļ filma būtu vērtīga apskatei, ir šausminošās avārijas ainu dēļ. Šī filmas sadaļa adrenalīna un aukstasinīgu lēmumu ziņā atgādināja režisora Paul Greengrass spriedzes paraugstundas filmu United 93. Kaut filmas laikā radās loģisks, jautājums – vai tas vispār ir iespējams, tas vienalga netraucēja, jo filmas katastrofas sadaļa veidota tik profesionāli augstā līmenī, ka tam nav nozīmes. Vēlāk noskaidroju no reāla pasažieru lidmašīnas pilota, ka tīri tehniski, ņemot vērā situācijas apstākļus, šāds lidmašīnas triks lidmašīnas pilotam visticamāk neizdotos. Bet, kā jau teicu, tas nav būtiski, jo adrenalīns ir šīs filmas sadaļas galvenais virzītājspēks.

Jāpiemin arī kārtējā spilgtā John Goodman loma, šoreiz iejūtoties jautrā un vieglprātīgā narkotiku piegādātāja tēlā, kurš ir vienīgais sakarīgais pamatojumsfilmas roķīgajam soundtrekam.