2014.g. Maija Labākās un Sliktākās filmas

Kinoteikumi menesa labakas sliktakas MAIJS 2014

LABĀKĀS

PIECZVAIGŽNIECES UN ČETRZVAIGŽNIECES:

.

Blue Ruin

Vērtējums: 5 / 5

One Man Show – Jeremy Saulnier ir režisors, scenārija autors un operators.
Svaiga elpa atriebības tēmu (revenge) filmās ar lēnu gājumu, bet perfekti veidotu spriedzes kāpumu. Vēlreiz apstiprina, ka ar operatora darbu un izteiksmīgu klusumu var panākt daudzslāņainu un reālistisku atmosfēru, kas skatītāju prātus nepametīs ļoti ilgu laiku.

.

The Rover

Vērtējums: 4 / 5

Izcilās filmas Animal Kingdom režisora David Michod otrā pilnmetrāžas filma par dzīvi netālā nākotnē, pēc-apokaliptiskā Austrālijas vidē. No moderna vesterna (jā, netiešas līdzības ar filmu Mad Max ir pārpārēm; un jauna Mad Max filma, pēc šīs filmas noskatīšanās, šķiet akurāt lieka) un ceļa filmām raksturīgiem elementiem veidotā filma ir depresīvs, netīrs “zobs pret zobu” stāsts par vientuļo kareivi, kura ceļā, pavisam nejauši, stājas noziedznieku grupa. Jāatzīmē, ka abu galveno filmas aktieru spēle ir izcila. Kaut ar nelielu buksēšanu filmas ievadā (tur gan vairāk akmens režisora dārziņā) Pattinson šajā filmā beidzot izlaužas no liekās Twilight ēnas un pierāda, ka pareizās rokās spēj būt interesants aktieris.

.

Edge of Tomorrow

Vērtējums: 4 / 5

Skatoties Edge of Tomorrow pārņem tās pašas “viss jau kaut kur redzēts” sajūtas, kas nogremdēja Tom Cruise iepriekšējo sci-fi filmu Oblivion, bet kā pierādījums, ka ne vienmēr vajag kaut ko jaunu, neredzētu un svaigu, lai tīrs popkorna kino nostrādātu uz pilnu jaudu, Edge of Tomorrow ir perfekts piemērs. Tajā nav ne kripatiņas (atskaitot oriģinālromāna pamatdomas detaļas, kas arī zināmā mērā aizgūtas no Harold Ramis filmas Groundhog Day vai redzētas jaunajai filmai tuvākā veidolā, režisora Duncan Jones filmā Source Code) oriģinalitātes un svaigu ideju. Bet viss strādā kā labi ieeļots mehānisms, bez liekām blakuskustībām un vilcināšanās.
Edge of Tomorrow par spīti savai neoriģinalitātei, patīkami pārsteidz. Ar rotaļīgo un pārsvarā ar montāžas palīdzību panākto jautro pasniegšanas manieri ir sanākusi interesanta un aizraujoša (vismaz uz skatīšanās brīdi) atrakcija, kas pilda savu tiešo uzdevumu.

.

The Blue Room

Vērtējums: 4 / 5

Beļģu rakstnieka Georges Simenon darba adaptācija ļoti interesantas formas franču aktiera un režisora Mathieu Amalric (The Diving Bell and the Butterfly, Quantum of Solace) filmā. Nesen vēl atveidojis galveno lomu jaunākajā Roman Polanski filmā Venus Fur, franču aktieris radījis kompaktu, intensīvu, pilnu noslēpumainības un, pateicoties muzikālajam klasiskās mūzikas pavadījumam, majestātisku darbu par neuzticīgu vīru un sievu, kas mirusi mīklainos apstākļos. Filmas intensitāti un “caur atslēgas caurumu” atmosfēru pastiprina izvēlētais attēla malu attiecību standarts – tradicionālā 16:9 vietā filmas attēls ir 4:3 formātā. Juceklīgais, pa mazai kripatiņai, notikumus šķetinošais stāstījums neļauj skatītājam atslābt līdz pat filmas beigu titriem. Pēc filmas, stāvot kinoteātra foajē, nejauši gadijos pavisam blakus Mathieu Amalric – jauks bonuss.

.

The Better Angels

Vērtējums: 4 / 5

Kā izrādās, režisors Terrence Malick, esot tikai viens no filmas desmit producentiem, var radīt vistīrāko savu darbu atdarinājumu. Neticu, ka šīs filmas tapšanas procesā viņš nav piedalījies daudz nopietnāk kā tikai viens no producentiem. Jau no filmas pirmajiem kadriem ir redzama pilnīga Malick pēdējo gadu darbu (The Tree of Lif, To The Wonder) rokraksts. Izteiktās līdzības neaprobežojas tikai ar vizuālo noformējumu arī minimālistiskums filmas dialogos un filmas atsvešinātā, bet kaut kādā ziņā dziļi personiskā atmosfēra, veido jau tik labi pazīstamo lielrežisora darbu formu. Filma The Better Angels, lai gan ar melnbaltu bildi mazliet atsauc atmiņā skarbo un bezcerības pilno The Turin Horse, ir skaists un iedvesmojošs stāsts. Pilnīgi noteikti personiskākā un izjustākā filma par ikonisko ASV prezidentu Abrahamu Linkolnu. Precīzāk, par viņa Amerikas vidienē, izteikti pieticīgos apstākļos pavadīto bērnību.

.

.

SLIKTĀKĀS

DIVZVAIGŽNIECES UN SLIKTĀK:

.

A Million Ways to Die in the West

Vērtējums: 1 / 5

Var aizbildināties, ka Seth MacFarlane humors nav visiem un stils ir izteikti specifisks. Un nebūs melots, tā arī ir. Bet, diemžēl, tā nav filmas problēma. Filma ir vienkārši slinka un tās autors ieslīdzis pašapmierinātā ne līdz galam nostrādātu joku ražošanas konveijerī, kur pašam šķiet, ka jebkas kas nāk pār viņa lūpām ir fucking hilarious. Bet tā jau nav (kaut vai tāpēc, ka viņš nav tā tipa komiķis, kuram pietiek parādīties uz skatuves un tev sejā jau smīns).
Attiecīgi, šajā filmā ir milzīga gūzma ar labiem un oriģināliem jokiem, bet tie pazūd tajos sūdos (arī burtiski), kas tiem apkārt ir tik nospiedošā intensitātē un tik bravūrīgā attieksmē pasniegti, ka neviļus pret tiem rodas neatgriezeniska pretreakcija.
(“Ted” divas trešdaļas man pat ļoti patika)

.

In Your Eyes

Vērtējums: 1 / 5

Ir grūti saprast kāpēc Joss Whedon piedalās šādu neizteiksmīgu un gaudulīgi (it kā) pacilājošu mājsaimniecēm domātu filmu veidošanā un popularizēšanā.

.

Walk of Shame

Vērtējums: 2 / 5

Ir iespējams salīdzināt šo “pa kalnu lejā” un hičkokīgā wrong man elementa notikumu virknējuma komēdiju ar režisora Martin Scorsese 1985.g. komēdiju After Hours, bet laikam tas nebūtu prāta darbs un pūliņu vērts, jo nedz mērķauditorija zinās, kas, nedz vēlēsies noskaidrot paša acīm, no kurienes tad cēlušās šāda tipa (nu jau) teju bezscenārija filmas.
Viens interesants un cieņu raisošs fakts – galvenās lomas atveidotāja, aktrise Elizabeth Banks, kura jau ar Zack and Miri Make a Porno, TV seriālu Scrubs un citām no komēdijas lauka lomām ir gana iepraktizējusies šajā žanrā, pat patstāvīgi režisējusi vienu no stāstiņiem baisajā “filmā” Movie 43, nule sasniegusi četrdesmit gadu vecumu (!). Citi teiks, ka tieši otrādi – kauns un negods, ka šādā vecumā vēl jāākstās ar šādiem mēsliem. Bet šīs reizes cieņas izrādīšanas iemeslus sapratīs tie paši, kuriem jau filmas uzstādījums (mājiens: dzeltenā kleita) šķiet gana aicinošs.

.

Stage Fright

Vērtējums: 2 / 5

Zīmīgākais, brīdinošais un īstenībā arī galvenais pievilcības elements šajā kopumā izteikti viduvējā filmā ir tās žanrs jeb forma. Stage Fright ir šausmu filmas un mūzikla apvienojums. Jā. Kādā jauniešu vasaras nometnē tiek iestudēts “Haunting of Opera” (īstenībā jau “The Phantom of the Opera”), bet, kā jau tas šausmu filmai pašsaprotams, viens pēc otra tiek nogalināti vairāki cilvēki un var sākties “kas to izdarīja” nodrillētais process. Filmas ievads mazliet atgādina klasisko Wet Hot American Summer. Bet tas tikai līdz brīdim, kad šausmu mūzikls, nezaudējot absurda komēdijas formu, aiziet daudz tumšākās noskaņās. Jāpiebilst vien, ka nožēlojamākais šīs filmas saistībā ir aktieris Meat Loaf, reiz dižas balss īpašnieks, kurš šajā filmā ir sliktākās balss īpašnieks (bet par viņa sen zaudētām balss dotībām bija jau zināms). Un kā jau bija paredzams, filmas uzstādījums, joks par šausmu filmas un mūzikla apvienojumu vienā dīvainā veidojumā, sevi izsmeļ kaut kur filmas pirmajā stundā.

.

Parts Per Billion

Vērtējums: 1 / 5

Kārtējā filma ar vairākiem atsevišķiem stāstiem, kuri attīstoties arvien vairāk savijas, kopā veidojot vienotu vēstījumu. Manuprāt, šī stāsta forma ir interesanta, bet pārsteidzošā kārtā šķiet, ka sava specifiskuma dēļ, ir izteikti apnicīga. Varbūt traucē fakts, ka šādas uzbūves stāsti jau reiz realizēti izcilās filmās. Turklāt, ja šādu formu ir izvēlējies režisors iesācējs ar lielām ambīcijām un vēlmi runāt par eksistenciālām tēmām, par fonu ņemot globālu katastrofu un tai sekojošo strauju cilvēces iznīcību, bet īsti nezina, kā to visu pastāstīt, lai neatgādina desmitgadīga zēna skolā rakstītu sacerējumu, darba rezultāts izvēršas diezgan katastrofāls.

.

Grace of Monaco

Vērtējums: 2 / 5

Diemžēl, režisoram Olivier Dahan un scenāristam Arash Amel nav izdevies brīnums – nav spējuši izveidot, ko no viņiem gaidīja – kaut kādu miksli ar elementiem no filmām King’s Speech un Queen, ar pasakas par Pelnrušķīti vieglumu un rotaļīgumu.
Tā vietā mēs esam saņēmuši ziepju operai līdzīgu, virspusīgu, pārspīlētu emocionalitāti, kas tā arī paliek neizskaidrota – mēs visi labi saprotam, ka kaut kas Grace Kelly princeses dzīvē nav labi, un nojaušam kas nav labi, bet problēma tā, ka diez vai šī bija paredzēta filma, kur skatītājam nepateiktais jātver starp rindām un vizuālu semiotiku. Tādēļ paliek iespaids, ka veidotāji nemāk pasniegt, līdz skatītājam nogādāt, to drāmu, kuru mēģinājuši izveidot.
Dīvainā kārtā nepalīdz arī filmas vizuālais noformējums, kas variē no klasiskā kinematogrāfa izsmalcinātai bildei kā pastkarte līdz kadrējumam, kas jāuztver kā vienas no Grace Kelly populārāko filmu, Alfred Hitchcock 1955. gada “To Catch a Thief” atsaucēm. Pa vidam tiek eksperimentēts ar milzīgiem tuvplāniem, filmētiem ar rokas kameras nelīdzeno stiliņu un jebkura baltā krāsa, tai skaitā visi gaismas objekti, tiek pārgaismoti – veidojas migliņai līdzīgs efekts, kuram, šķiet, vajag pastiprināt pasakai līdzīgo atmosfēru… kuru pirmsfilmas citāts it kā noliedz…

.

The Normal Heart

Vērtējums: 2 / 5

Skumji, bet jāsecina, ka projekts (HBO Films, Plan B productions un veiksmīgas lugas ekranizācija), kas tik ilgi tika tapināts bija pelnījis labāku scenāriju (mēļo, ka projektam finansējums meklēts jau Brokeback Mountain (2005) tapšanas laikā).
The Normal Heart kaitinoši uzbāzīgā veidā seksa revolūcijas un geju komunas atainojums veidots stereotipisks, bieži, lai uzsvērtu viņu citādumu. Un tas ne tādeļ, ka 80-to gadu sākumā HIV/Aids simptomi tika uzskatiti par vēža paveidu, kas skāris tikai citādas orientācijas viriešus (jo arī filmā tiek uzsvērts, ka “normālie” cilvēki vairījās saskarsmes ar inficētajiem), bet, dīvainā veidā apgāžot iepriekšējo uzstādījumu, ar nolūku (varbūt neapzinātu) pateikt, ka geji tādi paši vīrieši vien ir tikai uzvedas kā, atvainojiet, bābas. Ļoti nepatīkams vienveidīgs un, manuprāt, šaurpierīgs atainojums.
Neskatoties uz spēcīgu aktieru sastāvu filmai ir izteikta seriālīga atmosfēra – ar parāk tiešu, bieži pat bērnišķīgu, pieeju vēstot tā laika notikumu attīstību un sarunas. Konflikti veidoti neveikli, ar ziepju operas stilistiku; ar vārgiem centieniem tos veidot iespaidīgi deamatiskus.
Par laimi “klusajos momentos” filma kļūst patiesa un izrāda īstas emocijas (kaut “kartiņu formāta”, bet vismaz), bet tās pārcenšoties uz filmas izskaņu pārtop par klasisku tearjerker formulu.
Drinking game: ik pa 10min kādam notiek nervu sabrukums un viņš verbāli eksplodē.

.

.

.

Citu filmu vērtējumi atrodami KinoTeikumi sadaļās: Recenzija un Letterboxd dienasgrāmata

.