Jo Alise aizgāja uz urrā! [filma: Oz the Great and Powerful / Varenais no Oza zemes]

oz-great-powerful-pstr04

Nenoliedzami šī ir kārtējā filma, par kuras esamību man pirmais jautājums bija: priekš kam tāda vajadzīga? Lai arī viss jau būtībā ir skaidrs – nauda, pirmā reakcija ir kāda ir un tā šoreiz lielā mērā ir diezgan patiesa. Un tas nemaina veidotāju prasto un merkantilo gājienu – kāpēc gan nepamēģināt nopelnīt simtiem miljonu dolāru uz kāda tautā mīlēta stāsta pamatelementiem, atkarībā no gadījuma,  vairāk vai mazāk pārveidojot oriģinālo stāstu un noteikti piepičkājot to ar mirdzošiem specefektiem.

Pēdējos gados jau esam piedzīvojuši dažnedažādāko pasaku reinkarnācijas un pārstāsta versijas, un šoreiz kārta pienākusi amerikāņu rakstnieka L. Frank Baum 1900. gada bērnu grāmatas The Wonderful Wizard of Oz un vēlāk lielu popularitāti iemantojušās 1939. gada filmas The Wizard of Oz priekšstāstam. Jeb stāstam par to jokaino vecīti, kurš, oriģinālajā filmā slēpies aiz priekškara, savā kambarītī izrīkoja tautā tik iemīlētos tēlus – Putnubiedēkli, Gļēvo lauvu, Skārda vīru un protams pašu sarkankurpīti – Dorotiju. Man gan nav īsti skaidrs, kādēļ bija jāgudro kaut kas jauns, ja pašam L. Frank Baum bija sadzejoti veseli trīspadsmit turpinājumi oriģinālajam stāstam, ļaujot odot katram no pirmajā stāstiem iepazītajiem tēliem izpausties daudz plašāk un veidojot detalizētu Oza zemi. Pieļauju, ka visa pamatā ir kārtējā piņķerēšanās ap autortiesībām.

Lai vai kā – vismaz vienu stāsta The Wizard of Oz neoficiālo (lasi – nevajadzīgo) turpinājumu pasaule pieredzēja diezgan nesen, 2011. gadā – After the Wizard un, spriežot pēc Imdb.com vērtējuma, nekā laba tur nav. Protams, šī gada Disney studijas versijai ar to nav nekāda sakara, bet tas varētu būt signāls, ka šis ir vienkārši turpinājums iesāktajam stāstam un tā pārnešana uz mūsdienām varētu nenostrādāt. Joks, protams. Ja paturpinām spekulācijas par Oz the Great and Powerful vajadzību un loģiku, tad drīzāk ticamāka būs arī paša L. Frank Baum atzītā milzīgā grāmatas Alise Brīnumzemē ietekme uz Ozas Burvja stāstu. Šī saistība arī jauki attaisno filmas Oz the Great and Powerful vizuālo līdzību ar režisora Tim Burton 2010. gada filmu Alise Brīnumzemē. Protams, patiesie iemesli ir citi, bet jauki taču pasapņot.

74 gadus vēlāk un ar 100 reizes lielāku budžetu Evil Dead un Spider-Man triloģiju veidotājam, režisoram Sam Raimi ir uzticēts diezgan nepateicīgs uzdevums – veidot filmu, kuras pamatojumu neizprot lielākā daļa amerikāņu (būsim patiesi – pārējiem ir daudz vieglāk pieņemt kaut kāda burvja izcelsmes stāstu). Turklāt projektam, piesaistot cita Disney studijas kases grāvēja producentus, ir diezgan skaidri uzlikts zīmogs – “taisām kaut ko stipri līdzīgu Alisei, jo tā aizgāja uz urrā!” Sam Raimi, nebūdams tik izteiksmīgs burvju un pasaku pasauļu vizionārs kā Tim Burton, manuprāt, saskārās ar pārāk daudz izvēlēm, ar kurām tā īsti nezināja – kurā virzienā doties. Skatoties Oz the Great and Powerful, pārāk bieži manīju, ka režisors nav pieņēmis striktu lēmumu –  filmai stilistiski jābūt tādai pašai (saprāta robežās) kā oriģinālam vai tomēr ar daudz mūsdienīgām niansēm, sekojot līdzi jaunākajām pasaku filmu tendencēm vai tomēr tai jāsaglabā simpātiski butaforiskā vidi un izteikti rotaļīgā un bērnišķīgā attieksme no oriģinālā stāsta. Šķiet, ka katru reizi uz labu laimi režisors ir metis monētu – kāda puse uzkritusi, tādā virzienā arī devies.

Rezultātā filmā ir pa bišķi no visa – gandrīz ar roku satveramās sniegpārsliņas un krāsu kontrasti no Red Riding Hood, pasaku pasaules noteikumu veiklā pieņemšana par normu no The Brothers Grimm, Ozas zemes krāšņums un detaļas no Lorax un Alice in Wonderland. Necik ilgi arī nebija jāgaida pagājušā gada Sarkangalvīšu filmu reinkarnāciju elementi – no Mirror, Mirror uzspēlētā komiski teatrālā vide un atbilstošie mazliet ironiskie jociņi, bet no Snow White and the Huntsman tagad tik modīgais tumšais tonis un drāma. Šajā elementu mikslī, kaut autentiska, bet tāda neiederīgi mākslīga, kļūst no 1939. gada filmas aizgūtā izteikti butaforiskā vide ar visiem pundurīšiem, kas šeit jocīgā kārtā ir īsti liliputi (atkal nevajadzīgais kino modes kliedziens) nevis pārģerbti bērni, neizteiksmīgi blāvo dzelteno ķieģeļu ceļu, putnu biedēkļu kareivjiem un fonā esošajiem krāsainajiem zirgiem. Viszīmīgākā filmas Wizard of Oz dekorācija, Dorotijas sarkanās kurpītes šeit pat netiek pieminētas (atkal jel tiem autortiesību jautājumi). Turklāt universālais stāsts ar pamatu “I’ve got a feeling we’re not in Kansas anymore” un “There’s no place like home” šeit ir diezgan muļķīgs, jo šarlatāns Oscar Diggs (vēlāk Wizard Oz) ir pieaudzis vīrietis un stāsta beigās paliek šajā pasaku valstībā uz visiem laikiem.

Neticu, ka šī filma pēc pāris gadiem būs palikusi atmiņā ar ko vairāk kā kārtējo iemeslu jaunai McDonald’s Happy Meal mantiņu komplekta tēmai. Lai arī kases ienākumi visticamāk būs daudz labvēlīgāki nekā tie bija 1939. g. filmai, kura tikai knapi atpelnīja savus izdevumus pēc pirmās iekļaušanas kinoteātru repertuārā, šī gluži vienkārši nav pietiekami izcila un atšķirīga, lai to atdalītu no kopējā specefektiem pārbagātajām filmām. Oz the Great and Powerful ir mēreni labs, krāsains, bet aizmirstams popkorna un koka kolas patērētāju produkts tiem, kuri kinoteātrī meklē vieglu izklaidi un mūsdienīgas tehnoloģijas. Nekā paliekoša.

stars 3