Pēterīt, saņemies! [filma: Sēņotāji]

senotaji plakats cut

Kā zināms, Holivudā ir kino modes tendences filmu tēmu izvēlēs. Uzzinot par latviešu filmas Sēņotāji tapšanu, neviļus radās doma, ka pie mums, Baltijas valstīs, kino “industrijā” arī ir šādas tādas modes vadlīnijas. Lietuviešiem ir Tads Blinda: Leģendas sākums, mums attiecīgi visticamāk būs Nameja gredzeni un vēl sazina tur kādas leģendu ekranizācijas (klāt jau saraustītajām varoņsāgām un slinki neveiklajām klasisku noveļu elementu improvizācijām). Tā pat lietuviešiem ir Zero I un Zero II filmas, bet mums – Cilvēki Tur. Savukārt igauņiem pagājušā gadā iznāca filma ar nosaukumuMushrooming jeb Sēņošana. Melnās komēdija ar trillera elementiem, kuru, starpcitu, pie mums izrādija mini festivāla FF Riga ietvaros, vēl pirms Igauņu pirmizrādes. Igaunijā šī filma ierindojās gada skatītāko filmu topa ceturtajā vietā un tādēļ likumsakarīgi, ka to izvirzīja uz ASV Kinoakadēmijas, jeb tagad vienkārši, “Oskars” balvai labākās ārzemju filmas kategorijā (šie laikam nezina to, ko mēs zinām – jāsūta vērienīgus eposveidīgus stāstus par eksistenciālām vērtībām, smagnēju stāstijumu un gandrīz nenolasāmu vēstījumu). Tad kā atbildes gājiens no Latvijas puses, nule pabeigta un izrādīšanai sagatavota komēdija ar nosaukumu Sēņotāji. Lai gan abas ir absurda komēdijas un tēmas tajās  dažādas, piekritīsiet – paralēles var vilkt.

 

Mani priecē ne tikai jaunu latviešu filmu iznākšanas intensitāte, kas piedzīvota pēdējā pusotra gada laikā, un to caurmērā augstā bildes kvalitāte (pie apskaņošanas gan vēl stipri jāstrādā), bet arī satura un formas tendence kurā, kā izskatās, dodas pašmāju kino. Sākot jau ar filmu Kolka Cool un Cilvēki Tur tik dažādiem, bet izteikti patiesajiem un realistiskiem mūsdienu grūti atzīstamās ikdienas atainojumiem, kam sekoja kaut arī dokumentālā filma ar spilgtām, komiskām spēlfilmas detaļām, Dokumentālists, tad Lielajā Kristapā godalgotā īsfilma Filma un vairums Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu diplomdarbu īsfilmās, kurās dominējošās tēmas ir cilvēks (latvietis) parastais un pārsvarā jau viņa (nodēvēsim par tādām) necilās un ikdienišķās problēmas, pārdzīvojumi un to risinājumi. Jeb citiem vārdiem – tautai pazīstamas un saprotamas tēmas. Patīkami svaiga elpa un liela atšķirība, salīdzinājumā ar vietējo kino industriju smacējošajām un nu jau kādu laiku gandrīz par obligāto tēmu uzskatītajām vēsturiskajām filmām, kuras, kuras ir ļoti apzinīgi un pacilājoši dēvēt par patriotiskām un nacionālās pašapziņas celšanas veicinošām, bet patiesībā to izpildījums dara kaunu un izklāsts mulsinoši svešs. Veidojas tāds kā skolās rīkoto pasākumu princips – apmeklējums brīvprātīgi obligāts.

 

Visiem, kuri ir pazīstami ar angļu melnā humora skeču pārraidēm Monthy Python un Little Britain, ir manījuši amerikāņu skeču šovs ar trīsdesmit septiņu gadu stāžu Saturday Night Live un dažādiem tā ietekmes produktiem – Portlandia, It’s Allways Sunny in Philadelphia, 30 Rock, Parks and Recreation utt., nebūs sveša arī Ivara Tontegoda sarakstītās un režisētās filmas Sēņotāji komēdijas stilistika. To raksturojot Īsumā – komēdija; nedaudz garāk – absurda melnā komēdija; pavisam gari – ja jau Latviju sasniedzis pat vietējā kino formā, milzu popularitāti ieguvis komēdijas paveids, kurā pārsvarā infantili un tizlojoties tiek parodēti dažādi ikdienas notikumi, izceļot to bieži nepamanītos paradoksus, kā arī pārspīlēti stereotipiski tipāži (bieži galvenie filmas tēli) sapulcināti vienā telpā, radot psihiskas situāciju izspēles un izteikti spiedošā veidā liekot pasmieties par ikdienā tik bieži izdzīvoto.

 

Lai mazliet pieklusinātu visapkārt dzirdamo nosodošo attieksmi par filmā redzamo humoru, kas nav ne smalks, ne niansēts, nedz arī veicina sazin kādu intelektuālo prātu snobisma un ironiskā pasaules skatījuma knudināšanu (turklāt filmas izskaņā šis humors izriet no alkohola un psihotropo vielu lietošanas blakusefektiem), atgādināšu – absolūti maldīgs un diezgan truls ir (to pašu intelektuāļu) pieņēmums, ka minēto vielu lietošanas attēlojums filmā automātiski nozīmē apreibinošo līdzekļu reklāmu un iedrošinājumu nopietni pievērsties šīm nodarbēm. Tas neviļus atsauc atmiņā Gustavo dziesmas vārsmu skumjo patiesību:

 

Vidēji vienā manā dziesmā aptuveni 500 vārdu birst
No kuriem jūs dzirdat maksimums 3:
Bļadj, nahuj, dirst un tas arī viss.
(..)
Jūs mums pišaties klāt tikai formalitātes pēc.

Nu nezinu es tādus cilvēkus, kas noskatoties šo filmu, uzreiz skries uz mežu un ēdīs sēnes, ostīs līmi vai meklēs zāles kāsi pie vietējās čigānmātes. Tāpat arī TV kanāla HBO, seriāla Girls sērijā Bad Friend jaunās megazvaigznes, ņujorkietes Lena Dunham komiskā eksperimentēšana ar kokaīnu lietošanu nav uzskatāma kā kokaīna reklāma, bet gan kā viņas iekšējo izjūtu un apkārtējo cilvēku īpašību saasināšu jeb paspilgtināšanu. Turklāt rezultāts ir teju identisks kā Tontegoda filmā – mēs redzam paātrinātu notikumu un saspīlētu attiecību risinājumus. Beigās visi saldsērīgi, svabadi, bet ar rezultātu.

 

Bet ja nevēlaties meklēt jēgu un neuzskatāt, ka šāda tipa humors ir tā vērts, varu ieteikt vēl vienu veidu kā uztvert šīs filmas. Cirka klauni un Benijs Hills mūsdienu, varbūt, mazliet pāraugušajiem jauniešiem. Kaut ne viens, ne otrs man nav bijis saistošs humors, šeit skaidri saskatāmas līdzības. Kā arī, valstī ar krīzes (pēckrīzes) statusu nekad nenāks par ļaunu jebkāds humors, kas uzjautrinās masas. Vienmēr jau gribētos, lai joki smalkāki, varbūt pat pamācoši, bet tomēr ņemiet vērā realitāti – paskatieties, kas ir populārākie Youtube video vai visvairāk shērotie un laikotie Facebook ieraksti.

 

Kā jau nopratāt, Sēņotāji noteikti nebūs komēdija visai ģimenei un pat ne visiem jauniešiem, jo gluži vienkārši komiskais elements tajā ir ārkārtīgi specifisks. Lai arī bieži skatos Saturday Night Live, Portlandia un citus līdzīgus veidojumus, Sēņotāji man dažu nekonsistentu izpausmju dēļ nenostrādāja tā, kā to dara iepriekš minētie darbi. Manuprāt, vairākos momentos filma centās būt kaut kas vairāk nekā tai būtu jābūt. Ja mēs pieņemam, ka tā vēlējās iekļauties minētajā komēdijas subžanrā. Regulārās atkāpes ar izteikti drūmo mātes tēlu, manuprāt, padarīja filmu nevajadzīgi dramatisku un nopietnu. Despotiskajam tēlam nav obligāti jābūt tik klasiski drūmam, lai pasniegtu vajadzīgo sižetisko niansi. Piemēri redzami kaut vai nesenajā filmā Bernie, kas, neizkāpjot no komēdijas lauciņa, ļoti veiksmīgi demonstrējas despotiskas attieksmes mēru un izrēķināšanos ar apspiedēju. Varbūt citiem tā liksies mazsvarīga detaļa, bet es uzskatu, ka tā jau īsajā (filmas garums 77 minūtes) filmā šis aspekts ir pārāk intensīvi drūms un neatgriezeniski “atšķaida” filmu ar nevajadzīgo.

 

Tāpat arī izplūdušais fokuss traucēja šī komēdijas subžanra tik nepieciešajai nepārtrauktajai humora klātesamībai. Sēņotāju režisoram ir piedodama, bet raksturīga, pilnmetrāžas filmu debitantu vēlme savā darbā ielikt no visa pa drusciņam. Te ir gan komēdijas, gan drāmas, gan trillera elementi, kuri teorētiski ir savienojami, bet ar vienu svarīgu nosacījumu – tam visam jābūt spēcīgi kariķētam un nepārprotami smieklīgam. Uzskatu, ka Sēņotājiem vajadzēja koncentrēties uz galvenā tēla Pētera kolēģiem, to skolas līmeņa izdarībam un hormonu vētru dīdītajiem tekstiem. Tādejādi filma iegūtu viengabalainību, kas tik ļoti trūka un galu galā viņi jau arī ir tie galvenie sēņotāji. Vēl jāatzīmē, viens no kolēģiem, kuru atveidoja Juris Millers, ir filmas visveiksmīgākais tēls, bet diemžēl arī visneizmantotākais.

 

Kopumā vērtējot produktu, es to uzskatu kā veiksmi vai vismaz kā labu sākumu kaut kam jaunam un domātam tieši tautai. Nesaku, ka tagad šādas filmas vajadzētu vairumā, bet, kā latviešu kino piedāvājuma dažādošanas elements, tas ir ļoti labs.

 

Un, kas nav mazsvarīgi, filma ir pietiekami aktuāla. Jau sākot ar Maximas Centi Ūbeli Līderības kursu vadītāja lomā un fonā skanošo Justin Timberlake jaunāko dziesmu līdz pat Eduard Khil a.k.a. Trololo Guy dziesmai TV, iepazīšanās portāliem un policistu piekukuļošanai. Tā pat diezgan simpātiski likā tas, ka, ņemot vērā viņa izskatu, galvenā varoņa vārds – Pēteris – nu gluži kā Pēterītis no n-tajām, tautā tik populārajām, anekdotēm, to apspēli tikai apstiprināja radio aparāta vilkšana pa zemi aiz elektrības vada. Gluži kā trako nama iemītnieki no anekdotēm, it kā suni pavadā.

 

P.S. Ņemot vērā paprāvo lamu un žargona slāni, kā arī alkohola lietošanas ainas, arī šo filmu politiķim Raivim Dzintaram un viņa bērniem būs jālaiž secen, bet plašais psihotropo vielu izpausmju demonstrējums būs vērtēšanai interesants žurnāla Playboy galvenajam redaktoram Jurģim Liepniekam.

 

stars 3