Absurda līmeņa melodrāma [filma: Serena / Serēna]

Cik daudz cerību un satraukuma pilna bija ziņa, kas mūs sasniedza uzreiz pēc filmas Silver Linings Playbook iznākšanas – šajā filmā redzamais žilbinošais aktieru pāris Jennifer Lawrence un Bradley Cooper kopā būs redzami vēl vienā, jau nofilmētā, filmā ar nosaukumu Serena. Tik aizdomīga šķita knapā informācija par filmas iznākšanas plāniem uz lielajiem ekrāniem. Kā nekā filmā piedalās šobrīd varenākās Holivudas zvaigznes un to režisējusi pieredzējusi un amerikāņu vidū salīdzinoši iecienīta dāņu režisore Susanne Bier. 2011. gadā viņas režisētā filma In a Better World saņēma Sundance festivāla skatītāju simpātiju balvu, Golden Globes un arī Oscars godalgu par labāko ārzemju filmu. Viņas 2004. gadā veidotā filma Brødre piedzīvoja amerikāniskās versijas jeb rīmeika izveidi – Brothers. To režisēja Jim Sheridan un galvenajās lomās piedalījās Jake Gyllenhaal, Natalie Portman, Tobey Maguire.

 

Aptuveni filmas desmitajā minūtē es jutos manāmi apjucis un radās aizdomas, ka skatos neīsto filmu. T.i. it kā aktieri, režisore un sižets ir īstais, bet pasniegšanas veids – montāža, ritms un dialogi veidoti pa galam greizi – kā ar cirvi izcirsti, pat atgādināja varenu dinastijas vēsturisku filmu parodiju, kā piemēram neseno mini-seriālu The Spoils of Babylon. Arī šajā seriālā piedalās virkne labu aktieru. Kādu brīdi šis pasniegšanas veids šķita smieklīgs. Bet tas tikai tāpēc, ka uzskatu The Spoils of Babylon par izcilu parodijas paraugu. Loģiski, ka viedoklis par  it kā parodijas elementu klātesamība filmā Serene paplēnēja un kļuva skaidrs, ka šī ir pārsteidzoši slikti veidota retro drāma.

 

Pieļauju, ka daļu skatītāju filmas Serene veidotājiem izdosies piemānīt – noturēt to uzmanību, ar tajā esošajiem spīguļiem – jau pieminētajiem, skaistajiem aktieriem, retro garderobi un gleznaino dabu, bet tiklīdz šīs lietas uztver tikai kā komponenti stāstniecībai, tā Serēnai ir acīmredzamas problēmas kaut divas saistītas ainas uztvert kā profesionāli veiktu darbu.

 

Vēlme filmu Serene veidot kā Amerikas Lielās depresijas laikmeta drūmu, bet glancētu – krāšņu, stāstu labākajā gadījumā attaisnojas tiktāl kā salīdzinājums ar filmu Cold Mountain. Bet filma Serene tik ļoti bieži klūp un neveikli izpildās, ka izvēlētais melodrāmas žanra traģiskums vienkārši ātri vien sāk šķist absurds un katra nākamā filmas epizode vairāk uztverama kā vienkārši konkrētā aktiera aktierprasmes virtuozitāte, ne kopējā stāsta attīstība.

 

P.S. Kā jau nereti izteikti sliktu un paredzamu filmu skatīšanās reizēs, arī Serēna ir ļoti labi piemērota nākamā sižeta pavērsiena un ainas emocionālā līmeņa (pat dialogu spilgtāko frāžu) minēšanas spēles spēlēšanā.

 

Vērtējums: 1 / 5