Aizraušanās ar stilu [filma: Spēlmanis / Lošejas / The Gambler]

Kā filmas The Gambler jeb Spēlmanis preses relīze vēsta, šī ir pirmā Lietuvas un Latvijas kopražojuma spēlfilma pēdējo 20 gadu laikā. Pie pašas filmas izstrādes, cik nu Imdb.com sarakstīts, strādājuši pārsvarā tikai lietuvieši, vien operators ir mūsu – Jānis Eglītis. Kā arī viens no filmas producentiem ir pašmāju – Roberts Vinovskis. Attiecīgi, The Gambler vairāk ir lietuviešu nekā latviešu filma. Tas tā, lai ir skaidrība.

 

Kā jau tas tagad ir ierasts, preses relīze nepalaiž garām iespēju pieminēt, ka filma pirmizrādi piedzīvojusi kādā filmu festivālā un jau ieguvusi pa kādai balvai. The Gambler tas bija Sansebastjanas filmu festivāls un balvas iegūtas Lietuvas filmu un TV balvas Sudraba dzērve balvu pasniegšanas ceremonijā. Mazliet realitātes devai atgādināšu, ka arī mūsmāju Sapņu Komanda 1935 ieguva balvas un gozējās festivālu programmās. Viss nav tik saulaini un unikāli. Tā lielā mērā ir reklāma – jāuztver piezemēti un pragmatiski. Protams, tas ir liels sasniegums, ka tik sīku valstu filmas nonāk uz pasaules filmu skatuves, un fakts kā tāds ir vērā ņemams, bet nu jau kādu laiku Baltijas filmu iekļaušana festivālu programmās ir normāls process – taka ir iestaigāta un šobrīd gozēšanās filmu festivālu programmās bieži vien maz saistāma ar konkrētās filmas kino kā māksla kvalitātēm.

 

Teiksiet, ka ne jau viss kino ir māksla, ir jau arī izklaides kino. Bet te laikam tad būtu jārunā par izklaides kvalitāti – vai viss, kas ļauj “atslēgt smadzenes” ir pieņemams ar atplestām rokām un to nedrīkst pakļaut izvērtējumam? Diez vai. Jo tādā scenārijā arī jautra reklāma teļļukā drīz būs pieskaitāma pie pilnvērtīgas izklaides iespējām.

 

Kāpēc tāds ievads?

Skatoties Spēlmani, nepameta sajūta, ka sakarīga stāsta ideja ar potenciāli dziļu ētisku un sociālo problēmu fonu, tiek ziedota – pakļauta šabloniskam risinājumam un absolūti neiederīgam “stils pāri jēgai” vizuālajam noformējumam. Jau otrā lietuviešu filma, kuru esmu redzējis pēdējā gada laikā, aizraujas ar vizuālo noformējumu tik tālu, ka zūd jebkādas loģikas pavedieni vai, kā Spēlmanī, uztverams sižetiskais izklāsts un notikumu attīstība. Spēlmanī aptuveni pēc pirmajām 20 filmas minūtēm, kurās skatītājs iepazīstināts ar tēliem un problēmu, sižets pārtop par krāsainu baltiem diegiem sašūtu deķi, kur katrs piešūtais gabaliņš ir pievienots, lai nodemonstrētu kādu labi nostrādātu, bet nepiemērotu un nedzīvu ainas izspēli.

 

Nepamet sajūta, ka veidotāji kā galveno sižetisko virzītājspēku izvēlējušies atdarināt virkni ainu no sev iemīļotām filmām, bet ne attīstīt sākotnēji izveidotos tēlus un problemātiku, ar ko tie saskaras. Katra aina pati par sevi ir profesionāla un vizuālu pievilcīga, bet, skatoties kopskatā, ir tikai kārtējā nostrādātā sekvence, kas dod skatītājam signālu par kādu emocionālo ziņojumu. Spēlmaņa sižetam katastrofāli trūkst plūstoša attīstība un neētiskajam, bet amizantajam uzstādījumam sasaiste ar sociālo drāmu, kura tiek sākotnēji pacelta, bet uz beigām nomainīta pret šabloniskiem Holivudas patosa un upurēšanās elementiem.

 

Nobeigumam, lai nebūtu tā, ka viss tik slikti – Spēlmaņa operatora darbs ir filmas lielākais sasniegums, un nešaubos, ka, paņemts stingrākos režisora grožos, būtu kalpojis kā spēcīgs sižeta papildinājums.

.

Vērtējums: 2 / 5

.