Foxcatcher / Lapsu Medības Aktierkino šāviens gaisā

Aizvadītā gada viens no skaļāk izskanējušiem filmu nosaukumiem pilnīgi noteikti ir režisora Bennett Miller Foxcather. Iespējams, ka tas sava savdabīgā nosaukuma dēļ, iespējams pie vainas aktieru trio, kas atveido galvenās lomas šajā filmā. Bet personīgi man visvairāk Foxcatcher ieinteresēja kā režisora, kurš veidojis filmas Capote un Moneyball, jaunākais darbs. Rakstnieka Truman Copote atveidojums aktierim Philip Seymour Hoffman “atnesa” Oskara balvu, bet aktieri Brad Pitt un Jonah Hill par lomām filmā Moneyball saņēma Oskaru, Golden Globes, BAFTA, SAG nominācijas.

Likumsakarīgi arī jaunākā režisora filma – Foxcatcher ar galveno aktieru trio –  Steve Carell, Channing Tatum, Mark Ruffalo priekšgalā un uz patiesiem faktiem balstītu stāstu par dižciltīgu, bet izteikti savdabīgu vīru vārdā John du Pont un viņa spēlītēm ar cilvēku dzīvēm, solīja ne mazāk izcilu darbu kā viņa divi iepriekšējie. Un tā jau arī ir, kopumā izklausās gana intriģējoši. Izplatītie reklāmas materiāli, it īpaši atsevišķās filmas ainas (cenšos vairs neskatīties treilerus) atmosfēriski piesātinātas un minēto aktieru atveidojums izskatījās daudzsološs.

Pēc mazliet shematiskā un režisoram, izcilniekam biklā ievada, man jau mazliet radīja aizdomas, ka ar Foxcatcher kaut kas nav īsti labi. Bet, kad no filmas biju noskatījies vairāk kā pusi, es atskārtu, ka drāma, atsevišķas intensīvās ainas, nesummējas. Tās neveido filmai kāpjošu atmosfēru. Tās nesummējas un neveido tēlu, tā saucamo arku, kopskatu – nedod skatītājam iespēju izprast tēlus, viņu rīcības motivācijas un domas. Pieņemot, ka Foxcatcher nav tik liela (augstā) māksla, ka šāda “paskaidrojošā daļa” būtu lieka, filmas gājums rada sajūtu, ka režisoram tā īsti nav ko teikt, kā tikai izrādīt brīvās cīņas čempionu brāļu Schultz viennotīgās attiecības, du Pont kunga slimo dabu un apspiesto emocionalitāti, caur efektīvu aktiera performanci.

Protams, ka vārds “tikai” saistībā ar galveno aktieru tēlojumu, ir kaut kādā necienīgi, jo ne jau viņi ir vainīgi, ka dotais stāsts nespēj viņu tēliem dot vajadzīgo brīvību un ticamības momentu. Gan Mark Ruffalo kā vecākais un prātīgais Schultz, gan Channing Tatum kā jaunākais, mazliet vientiesīgais brālis, kurš kļuva par bagātnieka du Pont izklaides objektu, savās lomās ir spīdoši. Tā arī komiskās lomās biežāk manītais aktieris Steve Carell atveidojot šo dīvaino tēlu, ik dienu pavadot divas stundas grimētavā, lai iegūtu filmai vajadzīgo sava atveidojamā izskatu, ir pārsteidzoši labs, pat nevainojams. Bet kā jau minēju, filmā Foxcatcher nav gana stāsta, lai šie spīdošie aktierdarbi veidotu paliekošu vērtību.

Pēc filmas noskatīšanās, domājot par tās, ņemot vērā iesaistīto talantus, viduvējību, paGūglēju, lai noskaidrot kāds tad šis patiesais, dziļi traģiskais stāsts īstenībā bijis. Kā izrādās scenārija autori notikumos ieviesuši diezgan drastiskas izmaiņas. Līdz pat līmenim, ka filmā patiesība varētu būt tikai dažas, atsevišķas ainas. Bet tas nav nekas pārsteidzošs vai kāds pārmetums, jo galu galā tā ir mākslas filma, ne dokumentālā un, kā jau minēts, ir tikai “balstīta” uz patiesiem faktiem.

Kas mani pārsteidza – ieviešot tik daudz izmaiņu notikumos, kā piemēram, patiesībā abi brāļi nekad kopā nav trenējušies Foxcatcher fermā, du Pont kungs nekad neesot pieskāries nevienam no brāļiem Schultz, pat sarunas ar fermas saimnieku esot bijušas izteikti retas un formālas, kā arī brāļu Schultz cīņas tehnikas un godalgas filmā tiek “samiksētas”, pieņemu, ar mērķi veidot dramatiskos sabiezinājumus un vēlamos stāsta vijumus, Foxcatcher joprojām izveidojusies par tik lēnu un monotonu filmu, kā galvenais dramaturģijas trumpis ir šokējošais fināls (kas arī nav nekas šokējošs, ja ir kaut kas zināms par šo stāstu). Turklāt, nereti, kaut nedaudz rūdītam skatītājam, tā saucamais twist filmas beigās, šķiet kā lēts (labi, sen zināms un jau savu paliekošo efektu zaudējis) triks.

Vērtējums: 3 / 5

.