Alkatības un kokaīna festivāls [filma: Wolf of Wall Street / Volstrītas Vilks]

Neviena vien filma tiek cenzēta — izgrieztas pretrunīgās, pārlieku diskutablās un potenciālu skandālu rosinošās ainas vai pat aizliegta valstīs, kur jaunrades un brīvās gribas/runas tiesības ne sevišķi tiek cienītas. Arī režisora klasiķa Mārtina Skorsēzes jaunākā filma Volstrītas vilks, kas ieguvusi virkni Oskara nomināciju, tostarp kā labākā filma, ir starp šīm — cenzētajām vai aizliegtajām. Piemēram, Malaizijā un Nepālā filma vispār netikšot izrādīta, Singapūrā ar pāris izgrieztām ainām izrādīs tikai pieaugušajiem paredzētos kinoteātros, bet Indijā, Libānā un Apvienotajos Arābu Emirātos izgriezto ainu ilgums no trīs stundu garās filmas sasniedz 45 minūtes.

Skorsēze nopūšas

Filmu redzējušie piekritīs, ka ir diezgan grūti iedomāties, kas no filmas paliek pāri un cik ļoti tiek mainīts tās ritms un stils, ja ir izņemts tās virzītājspēks — sekss, narkotikas un lamuvārdi. Piebildīšu, ka pēdējais esot precīzi saskaitīts. Volstrītas vilks var lepoties ar rekordlielu sliktā «f» vārda lietojuma skaitu — 569 reizes. Lai arī filma, kas pirmajā montāžas versijā esot bijusi aptuveni četras stundas gara un pēc vairāk nekā mēnesi garas graizīšanas joprojām var lepoties ar iespaidīgu oficiālo hronometrāžu — bez vienas minūtes trīs stundas, virspusēji skatoties, nešķiet tas smagākais materiāls, kuru graizīt un padarīt pieņemamāku ne tik ļoti «sapuvušo rietumu» izdarību rūdītiem prātiem. Jāsaka, tas nav kaut kas līdzīgs kā, piemēram, izgriezt 10 minūšu seksa ainu no skandalozās filmas Zilā ir vissiltākā krāsa un lieta darīta. Volstrītas vilka cenzētā versija vairāk līdzinās ar divnieku novērtētam skolas diktātam, kur labojumu sarkanā krāsa jau dominē pār oriģinālsaturu un ir pagrūti uztvert stāstu.
Lai arī režisors Mārtins Skorsēze, saņemot nopēlumus par filmā redzamajām perversijām un kaitīga dzīves stila it kā popularizēšanu, pat glorificēšanu, dažkārt jūtas vīlies un nomākts par skatītāju uztveres virspusīgumu. Kādā intervijā viņš atgādina, ka pēc viņa veidoto filmu Mean Street/Ļaunās ielas, Raging Bull/Saniknotais vērsis, Casino/Kazino iznākšanas arī bija līdzīga skatītāju reakcija un pārmetumi. Tādēļ mēģina to uztvert pozitīvi — filma ir par konkrēto tēmu un tas ir tikai patīkami, ja tā pārtop par diskusiju platformu, kurā cilvēki izsaka savu satraukumu, brīdina citus un liek domāt par šo naudas un varas kāri, kas agrāk vai vēlāk tik daudzus noved līdz emocionālam un finansiālam kraham.

Uzņemta pēc memuāriem

Tātad — par ko ir stāsts? Astoņdesmito gadu beigās jauneklis, vārdā Džordans Belforts, uzsāka darbu vērtspapīru Mekā — Ņujorkas Volstrītā. Pusgadu pastrādājis akciju tirgū un labi apmācīts blefošanā un aukstasinīgās spekulācijas spēlēs, 1987.gada finanšu krīzes, dramatiski dēvētās par Melno pirmdienu, dēļ tika atlaists.
Daudz nebēdājot, bet mazliet pikts par viņa netaisnīgo izmešanu no spēles, kas viņam tik labi padodas, Belforts uzsāka pats savu akciju pārdošanas/pirkšanas biznesu. Vienīgā atšķirība no Volstrītas darba — paša bizness nebija īsti legāls, t.i., viņš nodarbojās ar agresīvā telemārketinga taktiku, pārdodot mazvērtīgas vai pat bezvērtīgas akcijas, par to saņemot komisijas naudu, kas netiek praktizēta Volstrītas rajonā un nav lielu korporāciju interesēs, — tātad ir nelegāla.
Milzīga peļņa un slava, kuru Belfortam atnesa prestižā finanšu žurnāla Forbes profila raksts, no kura virsraksta arī cēlies Belforta bēdīgi slavenais apzīmējums Volstrītas Vilks, par izbijušo Volstrītas brokeri, kas rīkojas kā savāds Robins Huds, atņemot naudu bagātajiem un visu paturot sev, padarīja lietas faktiski nekontrolējamas. Bet nedrīkst noliegt, ka sava veida haoss vai, kā pašam Belfortam patīk dēvēt, trako māja un nebeidzams alkatības festivāls, bija daļa no lielā plāna — darbinieku motivācijas un kolektīva saliedēšanas paņēmiens.
Ik nedēļu piektdienās pēc akciju tirgus slēgšanas Belforta vadītā biroja ēka pārvērtās karuselī, kur desmitiem algotu prostitūtu, eksotisku dzīvnieku, visu veidu alkohols un narkotikas bija tikai ballītes pamatsastāvdaļas. Pat tagad, kad reālais Belforts izcietis cietumsodu un vairs nepraktizē šādu dzīves stilu, viņš joprojām šos laikus atceras ar sajūsmu un ļoti detalizēti ir aprakstījis memuāros, pēc kuriem tad arī ir uzņemta Mārina Skorsēzes un aktiera Leonardo di Kaprio filma Volstrītas vilks.

 

Leonardo pārsola Bredu

Reiz pusaudžu meiteņu karstākais apbrīnas objekts, filmu Romeo un Džuljeta un Titāniks zvaigzne Leonardo di Kaprio pēdējos pāris gados ir aizsācis jaunu, progresīvu un izaicinošu lomu pilnu karjeras posmu. Kaut vai novērtējot pēdējās trīs lomas, kuras esot uzfilmējis vienu pēc otras nepilna gada laikā. Bez atpūtas un ierastās nesteidzīgās sagatavošanās aktiera tēlotajās lomās nenoliedzami jūtams svaigums un entuziasms. Piemēram, Kventina Tarantīno filmā Atsvabinātais Džango kādā ainā aktieris, neveiksmīgi ar roku uzsitot pa galdu, to savainojis, bet neesot pārtraucis ainu un turpinājis tēlot. Rezultātā tieši šo dubli arī iekļāva filmā, un mums ir iespēja redzēt aktiera aizrautību, tēlojot ar asiņojošu roku, tādējādi padarot ainu neaizmirstamu un velnišķā vergtura tēlu ikonisku. Savukārt režisora Baza Lurmena glamūra un spožuma pārpilnajā versijā par Frānsisa Skota Ficdžeralda romānu Lielais Getsbijs di Kaprio atveido turīgo Getsbiju, kurš, ja tā padomā, arī ir divdesmito gadu Džordans Belforts. Abi tēli, ar nepilna gadsimta pauzi starp notikumiem, atspoguļo amerikāņu kapitālisma, mantkārības, varaskāres, paštīksmināšanās un morāles trūkuma destruktīvo dabu. Vienīgi Getsbija gadījumā nodarītais bija mīlestības vārdā un rakstnieka Ficdžeralda izdomājums, bet Belforta nodarītais ir pa īstam un sekas  jūtamas vēl šodien, divdesmit gadus pēc notikumiem.
Leonardo di Kaprio tiesības uz grāmatas ekranizēšanu ieguva jau pirms astoņiem gadiem un, kā runā, esot vairāksolīšanā pārtrumpojis aktieri Bredu Pitu (kas zina, kādu rezultātu mēs būtu saņēmuši, ja materiāls nonāktu šī aktiera un viņa producentu kompānijas Plan B rokās). Darba plānu nesakritības un globālās krīzes dēļ filmēšana tika sākta tikai 2012.gadā.

 

Pilsonis Kokaīns

Ilgus gadus lolotais un plānotais, nu jau piektais, aktiera un režisora kopdarbs par Džordanu Belfortu pēc abu pašu vārdiem ir iecerēts kā mūsdienu Kaligulas stāsts ar filmas Pilsonis Kokaīns zemtekstu (angļu valodā vārdu spēle no leģendārās filmas Citizen Kane nosaukuma — Citizen Cocaine). Tas nekad nav bijis plānots kā klasisks biogrāfisks stāsts, jo, kā paši uzsver, «kā gan ir iespējams just līdzi galvenajam varonim, kas ir bezrūpīgs un visu sev apkārt esošo, arī cilvēkus, uztver kā priekšmetus ar cenu un kā instrumentu, lai iegūtu kāroto».
Skorsēze ar stāsta Volstrītas vilks adaptācijas/scenārija autoru, TV seriālu Soprano ģimene un Pagrīdes impērija krusttēvu Terensu Vinteru jau agrīnā projekta stadijā vienojušies, ka Belforta grāmatas saturs ir jāstāsta Skorsēzes mafijfilmas Labie puiši (Goodfellas) manierē un pēc iespējas tuvāk patiesajiem notikumiem. Tagad gan paralēli cilvēku klaigām par filmas pekstiņiem līdzīgo saturu ir izpētīts un secināts: lai arī Belforta memuāri ir filmā atainoti ar pedantisku precizitāti, galu galā ar dažu detaļu palīdzību filmas Belforts ir pat mazliet pozitīvāks un iejūtīgāks personāžs nekā realitātē.
Filmā Belforta uzticamāko biznesa partneri atveido aktieris Džona Hils, nobriedušākiem prātiem paredzētu komēdiju (r-rated comedy) viena no atpazīstamākajām sejām, pieauguša bērna izskata aktieris. Viņš, nule kā sasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, atzīst, ka pēdējos sešus gadus filmējies bez apstājas un mazliet sirdzis ar mazvērtības kompleksu. Bet tagad, kad filmu skaits, kurās piedalījies, pārsniedzis skaitli trīsdesmit un ar lomu Volstrītas vilkā nopelnījis savu otro Oskara balvas nomināciju, kādā saviesīgā pasākumā Hils pļāpājis par dzīvi ar Skorsēzi, di Kaprio un gangsterfilmu leģendu Džo Peši, līdz esot atskārtis, ka beidzot viņš ir ticis pie «pieaugušo galda» un neviens viņu vairs nepalūdz aiziet, kad jārunā par darbu.

 

71 ir tikai skaitlis

Skorsēze nesen kā nosvinējis septiņdesmit pirmo dzimšanas dienu, bet nevarētu teikt, ka klasiķim trūkst ideju jaunām filmām. Zināms, ka nākamā būs japāņu rakstnieka Shusaku Endo stāsta Silence/Klusums ekranizācija — stāsts par jezuītiem, kas XVII gadsimta Japānā cenšas ieviest kristietību. Bet uzreiz pēc šīs filmas ieplānota Čārlza Branta grāmatas I Heard You Paint Houses ekranizācija par mafijas krusttēva Džimija Hofas noslēpumaino pazušanu. Tātad — filma domāta tiem, kuri joprojām vēlas redzēt nesaudzīgus, nenotušētus un patiesus stāstus bez laimīgām beigām.

.

Vērtējums: 4 / 5

.

Teksts pārpublicēts no laikraksta “Diena” iknedēļas žurnāla “SestDiena” (06.02.2014)

.