Ambīciju spēks [filma: Ides of March / Marta Īdas]

Ryan-gosling-the-ides-of-march-horizontal

Vispirms jau man būtu jāpasaka, ka runājot parGeorge Clooney jaunāko režisēto filmu Ides of March / Marta Īdas, kurā viņš piedalās arī kā aktieris, nevaru būt objektīvs, jo tā nu ir sanācis, ka šajā filmā piedalās četri mani iecienītākie aktieri –Paul Giamatti,George Clooney,Ryan Gosling,Philip Seymour Hoffman. Nē, es to nekonstatēju/neizdomāju tikai šīs filmas saistībā. Šo labāko četrotni es sev biju piefiksējis jau labu laiku atpakaļ. Iedomājieties manu pārsteigumu un prieku, vasarā uzzinot par filmu, kur šie visi darbosies kopā. Man pat nebija svarīgi par ko šī filmas būs, jo manā prātā tur ir izcili jācenšas, lai neizrādītu šo aktieru iznesību. Tādēļ arī iespējams es to pārvērtēju un neredzu to tukšumu un banalitāti, par kuru daudzi šo prestižām balvām nominēto filmu nopeļ. Turklāt manuprāt fakts, ka filmas režisors ir pats George Clooney, pats par sevi ir diezgan labs kvalitātes garants. Viņa režisētās filmasGood Night, and Good Luck,Leatherheads unConfessions of a Dangerous Mind, ja ne visas ir izcilas, tad labs kino tas ir noteikti.

 

 

 

Df-03885

Lai gan filma Ides of March ir veidota pēc Beau Willimon lugas Farragut North, kas sarakstīta nedaudz balstoties uz 2004. gada Amerikas Savienoto Valstu Demokrātu pārstāvja Howard Dean vēlēšanu kampaņas notikumiem, tajā ir saskatāmas nenoliedzamas līdzības ar pašreizējā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Barack Obama prezidenta vēlēšanu kampaņu – kaut vai kampaņas simbolika un plakātu stilistika, un George Clooney tēlotajā Mike Morris runā un manierēs dažbrīd saskatāms pašreizējais prezidents. Vairāk par filmas vizuālo tēlu un lokalizētajiem plakātiem lasietšeit.

 

 

Ides-march-ryan-gosling-paul-giamatti

Virspusēji filma ir politiskā drāma, kur galvenā cīņa un īstie instrumenti ir tiem cilvēkiem, kas nekad neparādās uz podesta vai TV ekrānā – politisko kampaņu menedžeri jeb tie, kas patiesībā diktē noteikumus, paredz notikumus un veido ziņas, par kurām mēs uzzinām medijos. Tie bieži vien nosaka, kas, kā un kurā brīdī prezidenta kandidātam būtu jāsaka, lai sarežģītajā šaha spēlē – priekšvēlēšanu laikā, kad tiek iegūta amerikāņu tautas uzticība, gūtu pēc iespējas efektīvāku iznākumu. Un ar efektivitāti ir jāsaprot gandrīz jebkas, jo tad, kad ir noiets zināms ceļa posms un ir iztērēts pietiekami liels naudas daudzums, lai būtu ļoti grūti atteikties no iesāktā ceļa un mest visu pie malas, bieži ir jāmaina savi godprātīgie, cēlie un uz gaišo un produktīvo nākotni vērstie principi, lai būtu iespējams turpināt cīņu par kāroto krēslu un varu. Kas arī notiek filmā, bet te iedziļināties šajās politiskajās peripetijās būtu lieki, jo gan amerikāņu un Eiropas politiķu izgājieni ar dažāda sociāla statusa sievietēm, gan politiskās pārliecības un tabu pārkāpumi mūsu zemē nav sveša lieta, un sevišķus paskaidrojumus neprasa – saprotam no pusvārda, bet par nelaimi katru reizi sašutinamies kā pirmo reizi, un vēlēšanu laikā piedodam/aizmirstam, tādejādi ritentiņu ar kāmīti vidū iedarbinām no jauna un jauna.

 

101111-art-ides-of-march-1024x682

Bet filmā politika prožektoru gaismā – spēles redzamā daļa ir tikai fons, jo skatītājam ir iespēja vērot aizkulišu nesmukumus – kā platu smaidu sejā prezidenta kandidāts dod solījumus un skaidro savas pārliecības par lietu kārtību valstī, kamēr mašinērijas neredzamā daļa, otrpus spožajai milzīgu valsts karogu rotātajai skatuvei, tikai melnus cilvēku siluetus redzam, darbojas visā tās varenībā, bezkaislīgi lemjot, kas, neskatoties uz ieguldīto darbu, būs pamests novārtā, kas uzmests, bet kuram dotie solījumi nepildīti, jo gluži vienkārši šobrīd kampaņai nav izdevīgi.

 

Ides-of-march-movie-image-ryan-gosling-02

Tikpat pašsaprotama pieredzējušākajiem spēles dalībniekiem ir melošana vai viedokļa maiņa atkarībā no finansētāju pārliecības vai ieinteresētības kādā jautājumā, bet, kad jautājums nonāk līdz lojalitātei un uzticībai savam bara vadonim, tas izrādās ir lielākais grēks jeb Cēzara nogalināšanas simboliskā diena – Marta īdas, kas šajā laipošanā pa patiesību un taisnību šauro taciņu ir pieļaujams. Nu, ja ne grēks, tad lietojot šaha spēles terminoloģiju, šahs un mats jau nu noteikti, pēc kura abas puses var novilkt treknu svītru un nostāties uz neitrālas teritorijas un bezkaunīgi, mazliet ironiski pasmieties par katra gājieniem un taktikām un cik ļoti maz tas maina kopējo notikumu ainu, kuru nākamajā kampaņā vajadzēs zīmēt un veidot no nulles.

 

Saskatāt līdzības ar mūszemes politiku?