Apslāpētā sekas [filma: J. Edgar]

J_edgar_poster-489x375

 

Clint Eastwood ir viens no tiem režisoriem, kuru darbus cienu, bet praktiski nevienu no viņiem neredzu kā savu kino un tādu, ko atcerēties un varbūt kādreiz noskatīties atkāroti. Iespējams, ka pie vainas ir viņa korektais un varētu teikt bezpersoniskais piegājiens stāsta izklāstā, bet varbūt izteikti amerikāniskās tēmas un to nianses man nekad tā līdz galam nav aizķērušas. Skatoties uz viņa pēdējās desmitgades darbiem režisora krēslā, kurus visi (daudzi) nēsā un godā kā zelta gabaliņus, patiešām redzu tikai pāris filmu, kas nebūtu cienīgas ierindoties enciklopēdiski respektējamā, kaut gaužam stīvā, un ne pavisam sliktā nozīmē, bet sausā kolekcijā, kas no pamatīgā un ārkārtīgi kvalitatīvā stāstījuma viedokļa, detalizācijas, to precizitātes un vizuālās viengabalainības, ir pelnījušas lielu atzinību un pateicību, man mīļākās ir viņa filmas Mystic River un Gran Torino. Mazāka apjoma notikumu izklāsts, kas vairāk koncentrējas uz indivīda pārdzīvojumiem un mazajiem lēmumiem, kas beigu galā spēj vairāk identificēties ar cilvēku parasto, nekā lieli un vēsturiski notikumi un cilvēki, kas tos iniciē.

 

8d6f3_j-edgar3_510

Clint Eastwood jaunākā filma J. Edgar, kas vēsta par Federālā Izmeklēšanas Biroja dzimšanu un tā strikto noteikumu, bieži mazliet dīvaino un it kā nebūtisko detaļu pārpilno reglamentu autoru John Edgar Hoover un viņa fenomenālo karjeru četrdesmit septiņu gadu garumā un, kas (pat būtiskāk)  astoņu Amerikas Savienoto Valstu prezidentu politisko un personīgo ambīciju vajāts spēja visus savaldīt, savācot personīgo informāciju par katru būtisku politisko figūru, kas varētu viņam stāties ceļā vai apdraudēt, būt principā par otru svarīgāko personu visā valstī. Kaut arī filma pēc būtības ir kārtējais biogrāfiskais stāsts par spēcīgu, varaskāru un ambiciozu personību, ar mazu, bet tagad tikai saprotu, cik būtiski iztrūkstošo detaļu no Clint Eastwood dažām iepriekšējām filmām kā Hereafter un Invictus, niansi par īpašo šīs ikoniskās personas intīmo dzīvi un personīgo pārdzīvojumu milzīgo apspiešanas nepieciešamību, kas sākotnēji izveidojusies mātes, ar ko tā arī nodzīvojis visu mūžu kopā zem viena jumta, striktajos un nelokāmajos uzskatos par respektējama vīra būtību, bet pēcāk jau paša sabūvētajos biroja un publiskajos priekšstatos par normāli (loģiski) funkcionējošas darba telpas un privātās dzīves standartiem, spējis iepīt par filmu Milk oskarotais scenārija autors Dustin Lance Black, kurš varētu teikt specializējas homoseksuālu cilvēku, kas dzīvojuši laikā, kad viņu iekšējie pārdzīvojumi bija neizprasti, bet seksuālā orientācija, mazākais, nosodīta, stāstu humānā un gluži ikdienišķā izklāsta nodrošināšanā.

 

J-edgar-image-10

Neskatoties uz  pārsteidzoši slikto grimu, kas varbūt nebija tik ļoti kaitinoši uzkrītošs ainās, kur parādās tikai viens vecinātais aktieris, bet kad kadrā ienāca otrs vai pat veseli trīs mirdzošu dzidro acu īpašnieki ar plastilīnam līdzīgo kārtu pār seju, nevarēju nepievērst uzmanību tā līdzībai ar kādu parodisku etīdi no kāda komedijraidījuma, un manu neizskaidrojamo nepatiku pret Leonardo DiCaprio kā aktieri, kuru vairāk cienu par karjeras agrīnajām lomām un tikai dažām pēdējās desmitgades, jāsaka, ka filmā ir panākts ļoti personisks, bet tajā pašā laikā aizraujošs un ar vēsturiskām detaļām piepildīts stāsts, kas līgani un nepamanāmi vēsta epizodiskus notikumus piecdesmit gadu periodā un spēj radīt slimīgas kārtības, konspirāciju teoriju pārpildīta, mazvērtības kompleksa vajāta, bet ģeniāla prāta, no kura visi mazliet baidās, bet vienlaicīgi dziļi ciena un aptekalē kā niķīgu karali, pozitīvu portretējumu, kura darbības, lēmumi un nelokāmie uzskati, kas tobrīd šķita neizprotami, mūsdienās ir cīņas ar noziedzību pamatakmeņi un simboli.

 

Jedgar-naomi-watts