Ar preteklībām nepietiek [filma: Filth / Zaņķis]

Ir ārkārtīgi patīkami uzzināt, ka kāds uzņemas ekranizēt ļoti citādus, “nepieradinātus” un savdabīgus darbus. Tādu uz lielajiem ekrāniem trūkst. Un, protams, tas vieš cerību, ka ieceres autoram arī ir kāda īpaša vīzija vai skata punkts, kā viņš vēlas pasniegt neierasto stāstu. Tā, lai tas nekļūst par vienkāršu rakstītā materiāla atstāstu video formātā… kaut kas ko mēs redzējām notika ar The Rum Diary ekranizāciju, kad vēlējāmies ieraudzīt vizuālu turpinājumu Fear and Loathing in Las Vegas.

 

Ar Irvine Welsh romāna Filth ekranizāciju, kuru uzņēmies ekranizēt vienas īsfilmas, viena seriāla pāris sēriju un vienas pilnmetrāžas filmas autors  Jon S. Baird, ir noticis kaut kas līdzīgs kā ar minēto Johnny Depp ruma “passion project”. Filma tā vien kliedz no rakstītā materiāla patīkama raupjuma un brutāla komisma. Arī galvenais varonis, kuru ārkārtīgi spilgti, redzams milzu entuziasma pārņemts, atveido Glāzgovā dzimušais James McAvoy (visticamāk ja ne visu atlikušo mūžu, tad kādu nozīmīgu laika posmu noteikti, šīs tēls tiks dēvēts par viņa karjeras aktieriski svarīgāko lomu) ir ļoti pateicīgs materiāls, kas varēja rezultēties dullā piedzīvojumā ar nosaukumu Zaņķis. Bet diemžēl tas nenotika… vai nenotika tik kvalitatīvi, cik gribētos.

 

Kā jau minēju, galvenais aktieris ir nospēlējis savu policista, alkoholiķa un narkomāna pretekļa lomu godam. Lai gan neesmu lasījis romānu Filth, domāju ar stāstu arī viss ir kārtībā. Atliek vien operatora un režisora veiktā vērtējums. Un tieši tur arī atklājas filmas būtiskākās kļūdas un mīnusi.

 

Vizuāli Filth ir pārāk paredzama. Neierastie kadri aprobežojas ar daudz kur redzētiem platleņķa lēcu tuvplāniem un galvenā varoņa “balto pelīšu” ainas vizualizētas tik slinki, ka šobrīd pat grūti atminēties, vai vispār bija kāds īpašs paņēmiens pielietots. Kas attiecas uz režisora darbu, viņš nav parūpējies “samiksēt” stāstu, lai tas aizrautu. Filmas laikā man nepameta sajūta, ka ekranizēts materiāls, šķirstot Filth romānu un izlaižot pašas garlaicīgākās epizodes. Tādejādi panākot kaut kādu “Best of” sajūtu, kas ir spilgta, bet nekādā veidā neveido vienotu informācijas plūsmu un nespēj pilnvērtīgi izstāstīt, kas tad īsti ir Filth. Viss ir pārāk sagrupēts un pārāk uzspiests. Trūkst tā saucamā mākslinieciskā haosa, kas radītu šāda tipa kino vajadzīgo savdabīgumu, kas to padarītu par unikālu pieredzi.

 

Lai pārliecinātos, vai nekļūdos, paskatījos atsevišķas ainas no deviņdesmito gadu kulta filmas, arī Irvine Welsh romāna ekranizācijas Trainspotting. Komiska, pretīga, uzspēlēta, bet ar izteiktu ritmu un režisora rokrakstu, kas ļauj aizmirst, vai tas ir patiess skotu portretējums vai tikai atsevišķu indivīdu uzblīdis un pārgaismots stāsts. Tātad viss savās vietās un vēl vairāk Filth liek tvert kā pieticīgu un pat godbijīgu rakstītā materiāla pārnešanu uz kino ekrāniem.

Vērtējums: 3 / 5

.