Ar trīs dienām būs divi vienā [filma: The Next Three Days]

The-next-three-days-short-2-9-10-kc

Lai ari rakstīšu ar domu ieteikt noskatīties šo filmu, rakstā var būt detaļas par filmas notikumiem un atrisinājumu.

Tā nu ir sanācis man ar Paul Haggis, ka viņu nezinādams ļoti cienu. Pirmo viņa filmu Crash noskatījos gluži nejauši domājot, ka tā būs cita filma – deviņdesmito gadu trilleris ar tādu pašu nosaukumu. Bet beigās biju kā loterijā vinnējis, jo jau sen bija tā laime noskatīties filmu, kas tikai nākamā gada sākumā ieguva Oskaru (gandrīz gadu pēc pirmizrādes) kā gada labākā filma. Arī ar šo filmu bija kaut kā tā sakritis, ka neko īpaši par to nebiju lasījis. Droši vien dēļ izsīkstošās intereses par jauniem Russell Crowe aktierdarbu veikumiem. To, ka tā ir Paul Haggis jaunākais rūpju bērns uzzināju tikai filmas beigu titros. Mazliet kauns jau ir, ka tā palaidu garām šādu informāciju, bet vismaz man bija tā iespēja visas filmas garumā ik pa brītiņam paprātot, kas ir šīs lentas autors (mobilās iespējas neizmantoju un uzminēt arī neuzminēju – protams).

 

Šķiet pirmais un galvenais, kas jāmin šīs filmas sakarā, ka tā nav nedz trilleris ne spriedzes filma par izlaušanos. Personīgi man bija galvā izveidojusies asociācija, ka tā būs kaut kas līdzīgs Law Abiding Citizen ar Gerard Butler un Jamie Foxx. Vispareizāk būtu sevi noskaņot uz drāmu ar spriedzes elementiem šur un tur, bet galvenokārt pēdējā filmas ceturtdaļā.

Personīgi es pats nevaru izdomāt, vai filmas mīnus (es vienkārši piekasos un meklēju sliktumu labumā) ir tā duālā daba vai tomēr tas paglāba mūs no daudzām un klasiskām banalitātēm. Jo ja tā padomā – vīrs ar mazu bērnu, kas darīs visu, lai izglābtu sievu no cietuma t.i., plānos ielaušanos cietumā, bēgšanu no policijas, mācīsies visādus kriminogēnus trikus skatoties pamācošus video Youtube portālā un pirks viltotus dokumentus – ir ļoti daudz vietas kur nošaut greizi, zaudēt ticamības momentu un kļūt par stulbu trilleri ar labiem aktieriem. Galvenais iebildums filmas notikumu sakarā, ir vientuļā tēva meistarīgā (samērā) ielaušanās narkotiku midzenī un salīdzinoši aukstasinīgā šaudīšanās. Šī diezgan pēkšņā pārslēgšanās uz “action mode” nedaudz izsita no sliedēm, jo pāris dienas iepriekš nabags vēma no uztraukuma pēc sarunas ar cietuma darbinieku un pāris dienas (ja pareizi atceros) pēc apšaudes atkal pūta un trīcēja pēc piegādes busiņa uzlaušanas (ja kas MythBusters pierādīja, ka nav iespējams filmā redzamajā veidā uzlauzt auto).

 

Interesanta nianse ir filmas nenoteiktība vai spēlēšanās ar it kā klasiski paredzamo sižeta gājumu. Filmas ievads nevienā mirklī nedod šaubīties par sievas nevainību priekšnieces slepkavības apsūdzība, bet filmas gaita liek skatītājam sākt apšaubīt, vai tomēr viņa ir bez vainas. Kā arī galvenā varoņa ne tik raitās un pārliecinātās rīcības plānojot sievas atbrīvošanas misiju, kur ik pa brīdim šķita, ka tomēr sižets varētu ieņemt citu virzienu, piedeva filmai īpašu garšu.

 

Lai arī filmā ir nepilnības un iebildumi, jāuzteic režisora kungam, jo padarīt acīmredzami banālu stāstu ar neticamu scenāriju, par baudāmu kino, kuram just līdzi, ir jāmāk. Pietam man, kas absolūti nav Russel Crowe talanta cienītājs, jāatzīst, ka nebija ne vainas viņa sagurušā, norūpējušā un gaužam viduvējā tēla atveidojumā un, kas nav mazums, pamanīju arī vēl kādu grimasi bez A Beautiful Mind un Gladiator  redzētajām. Bet ja kāda aktierspēle būtu īpaši jāizceļ, tad tā noteikti būtu Russel Crowe ekrāna sieva, aktrise Elizabeth Banks.

 

Filmas spilgtākie momenti un gribētu teikt efektīvākie dialogi, man par lielu pārsteigumu, bija pilnīgi bez vārdiem. Nezinu vai apzināti, no filmas veidotāju puses, vai nejauši, bet aina cietumā, kur bēdu sagrautais vīrs atnāca paziņot galējo spriedumu sievas lietā, tad aina pēc avārijas uz šosejas ar teju nemanāmo pirkstu saskaršanos un visbeidzot aina ar it kā ikdienišķo Russel Crowe varoņa atsveicināšanos no tēva, man izvērsās par filmas galvenajiem momentiem, kas visticamāk man paliks ilgāk atmiņā nekā filmas sižets.

 

Iespējams, ka šāda līmeņa aktieru un režisora niekošanās ap (it kā) trilleri par izlaušanos no cietuma varētu šķist laika un talanta izšķiešana, bet es uz to skatos kā spilgtu piemēru veidot neklasiskus bojevikus vai drāmas. Vai kā aizmetni turpmāk veidot filmas, kurās ir interesanti gan sievietēm, jo ir kur papinkšķēt, gan vīrietim, kam bieži kinoteātrī skatāmajai filmai ir vajadzīgs redzēt sprādzienus, riepu kaukšanu un policijas sirēnu skaņas.