Big Eyes / Lielās acis Atkāpe no ierastā Bērtona

Tim Burton ir režisors, kura filmas joprojām tiek sagaidītas ar īpašu prieku. Gaidas, ka tā būs gada spilgtākā un arī ekstravagantākā lielbudžeta (nosacīti) filma, pavada šo režisoru gandrīz tikpat noteikti kā viņa izspūrusī frizūra un viņam kā zīmīgs punkts uz i – viņa ilgadējā partnere Helena Bonham Carter (nu jau gan kopš aizvadītā gada decembra – bijusī partnere). Tikai loģiski pieņemt, ka šādas ilgstošas un neatlaidīgas apkārtējo gaidas mazliet slāpē šo režisoru. Meinstrīms tomēr uzliek atbildības slogu un neļauj atbrīvoties radošam lidojumam. Un tas kaut kādā ziņā ir manāms.

Protams, es nezinu, vai Tim Burton kārē pacelties bijušos augstumos – atkārtot savas karjeras spilgtākās notis, vai filmu studiju, fanu un visu pārējo apkārt esošo ļautiņu vēlmju pakļautībā piegādāt to pašu ko iepriekš tikai mazliet citādu, bet režisora filmas ir līdzīgas kā ziedlapiņas (protams, nosacīti). Teiksiet – kuram tad režisoram tā nav? Bet šeit ir būtiska atšķirība. Ja režisors veido tik izteiksmīgas vizualitātes filmas ar personāžiem kā no cirka trupas, tad pēc otrās vai trešās filmas, šķiet diezgan loģisks novērojums, ka šis mākslinieks sāk atražot ierasto stilu – spēlē uz vienas nots. Turklāt, ja tiek piedāvāts pops, kaut arī mazliet saldssērīgs, pops paliek pops – diezgan ātri iziet cauri savam dzīves ciklam un šķiet nodrillēts.

Tas tā, par pieņēmumiem un personīgiem novērojumiem saistībā ar šo visādā ziņā kolorīto un interesanto režisoru, kurš visvairāk savas karjeras laikā ir sadarbojies ar aktieri Johnny Depp un ticu, ka lielā mērā viņu ilgadējais tandēms ir izveidojis abu karjeras tik spožas un ērtas, kādas tās ir šobrīd. Kad par finansiālām veiksmēm vairs nav jālūkojas kā uz zilo cerību zirgu. Bet te atkal jāatkārtojas un jāpiemin tās ziedlapiņas, cirka trupa, un nereti dzirdētā patiesība par māksliniekiem, kuriem dzīve pateicoties panākumiem kļuvusi ērta un pūkaina, radošā dzīve kļūst tikpat mierīga un sakārtota, kas attiecīgi nozīmē citāduma izplēnēšanu un cīņas gara, vēlmi būt sadzirdētam, aktualitātes mazināšanos. Bet par laimi režisora faniem un droši vien arī pašam Tim Burton, Holivuda ir milzīga fabrika ar milzu pieprasījumu un milzu personāliju motivācijas mehānismiem.

Lai arī režisors veidojis saldsērīgas komēdijas, komiksfilmu, mūziklu, sapņainu melodrāmu, pie drāmas žanra līdz šim vēl tā īsti nebija ķēries klāt. Režisora jaunākā filma Big Eyes, biogrāfiska drāma, kas balstīta uz patiesiem faktiem, vēsta par mākslieci Margaret Keane, kuras darbi pārdoti kā viņas vīra Walter Keane darbi ASV, sešdesmitajos gados, kļuva ārkārtīgi populāri. Šķiet, ka Big Eyes ir tuvākais drāmas žanram, ko mēs varam sagaidīt no Tim Burton. No vienas puses šķiet apsveicami, ka režisors cenšas atteikties no pieprasījuma važām, bet no otras puses, jākonstatē, ka jaunākajā darbā skaidri manāma ilgadējas karjeras iestrāžu sekas (važas).

Big Eyes košās krāsas un krāšņās ainas, amizanti skaistās gleznas un kolorītie aktieri kopā saderētu itin labi, ja vien galvenais filmas uzdevums nebūtu pasniegt dziļi traģisku un dramatiski spēcīgu stāstu. Ja vien Big Eyes būtu Tim Burton ierastā ampelēšanās ap dekorācijām un pasakām līdzīga pamācošā novelīte, tad viss sakristu pa savām vietām un skatītājs iegūtu vēl vienu filmu ar “Tim Burton filma” zīmogu, bet par laimi mums visiem filma Big Eyes nav parasts šī režisora darbs. Ar Big Eyes režisors ir spēris soli sev nezināmā laukā – drāmā, kur acīmredzami mēģinājis līdz skatītājam nogādāt traģisko stāstu, bet paklupis pie aktieru (vispār jau viena) izvēles, kurš lielā mērā nogremdē nopietnības centienus. Diemžēl jāatzīst Oskarotais austrietis, Christoph Waltz ar savu ekscentriskā un visādā ziņā kolorītā, kaut kādā ziņā standarta, tēla izdarībām nodara Big Eyes neatriezenisku ļaunumu – dramatisku pārvērš par Burton ierasto klaunādi ar pārspīlēto jukušā ļaundara tēlu. Pat viņa ekrāna sieva, izcilā Amy Adams, ar precīzu un skaistu tēlojumu nespēj saglābt filmas atmosfēru, un filma Big Eyes paliek tādā amizanta, neticama pastāstiņa stadijā, kur ne uz mirkli neienāk prātā pārdzīvot līdzi tēliem vai salīdzināt situāciju ar realitāti.

Lai vai kā tur būtu, kaut neemu Tim Burton daiļrades cienītājs, man ir liels prieks par viņa centieniem izrauties no standartprodukcijas. Lai arī Big Eyes nav veiksme, pilnīgi noteikti nav uzskatāma par neveiksmi – vienkārši tāds vingrinājums/mēģinājums žanrā. Cerams pie šīs drāmas Tim Burton nemetīs plinti krūmos un mēģinās vēl… nu uz reiz pēc tam, kad būs pildījis pienākumu pret filmu studijas lielvīriem – uzražojis pasakfilmu Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children un iekasējis naudu par Beetlejuice 2.

Vērtējums: 3 / 5

.