Baby Driver Vai kaut kas unikāls un nebijis?

Dzīvojot “leģendārs”, “unikāls”, “ekskluzīvs” un “nebijis” laikos, ir viegli ļauties straumei un katru sajūsmu vai no pūļa izlecošu parādību apzīmogot ar kādu no minētajiem pārākās formas vispārinājumiem; es pat teiktu – pārspīlējumiem. Tāpat kā sētas škļari katra otrā vārda galā lieto trīs-stāvīgos, lai pastiprinātu sakāmā dramatismu, mūsdienās tiek lietoti melīgi vērtējumi. Protams, katrs jau vērtējam pēc sava piedzīvotā un tā brīža emocionālās skalas, un (it kā) nevar teikt, ka kādam tas nebija unikāli-leģendāri-neaizmirstami vai kā vēl tur, bet, ja tā godīgi – jūs saprotat, par ko es te.

Pirms kāda pusgada klejoja vispārpieņemts uzskats, ka La La Land ir kaut kas unikāls un nebijis. Bunte saņemto Oscar.com balvu, protams, šim uzskatam tikai piemeta ogles. Bet patiesībā, ja ir kaut neliela vēlme iedziļināties un spēja orientēties sfērā, ātri vien kļūst skaidrs, ka filma savā formā, izpildījumā un pievilcībā nav nekas nepieredzēts. Šādi un līdzīgi piemēri ir atrodami biezā slānī (kaut vai vakar – piefiksēju, ka uz Latviju, šķiet, nav atbraucis neviens džeza izpildītājs, kurš nebūtu “leģendārs” vai “unikāls”).

Ņemot vērā visu augstāk minēto, jaunākā režisora Edgar Wright filma Baby Driver pilnīgi objektīvi liekama unikālo un īpašo filmu plauktiņā. Tā nav perfekta filma, pat ne tuvu tam, bet tā ir ar izteiktu, nepieredzētu rokrakstu visas filmas garumā. Vienkārša un salkani mīļa mūzikla saspēle, popielas skices, pakaļdzīšanās ainu un banku aplaupīšanas aizkulišu kokteilis ar visu uz ekrāna notiekošā striktu sekošanu gandrīz ne uz mirkli nepārtrūkstošā filmas skaņu celiņa (https://open.spotify.com/album/1rKtp8dt8DDLzcLOpyncWA) dziesmu tempam un bungu sitieniem. Baby Driver ir spilgts piemērs, kad neviens no sižeta elementiem un filmas tēliem nav ar kaut ko īpašs un neredzēts, bet filma kā vienība ir tas, kas uzrunā.

Diemžēl, kā jau ar daudziem konceptiem, lai arī cik tie ir interesanti un sākotnēji aizraujoši, tiem ir īss mūžs. Iespējams, sava citāduma, bet, iespējams, ka vienkārši koncepta nepilnību dēļ, filma jau neilgi pēc raidlaika viduspunkta sāk nogurdināt un šķietami buksē savās pašizpausmēs. Ticu, ka Baby Driver ir jāļauj nosēsties, t.i. nevajag norakstīt to kā vienkārši labu mēģinājumu un aizmirst, bet jāatgriežas pie tās – pēc kāda laika jānoskatās to vēlreiz. Jo, kas zina, iespējams, tā ieies vēsturē kā filma – vienradzis.

P.S. Nianse, kurā režisora kungs, manuprāt, pilnīgi noteikti ir nošāvis greizi, ņemot vērā kopējo filmas stilistiku, ir atklātā vardarbība.