Baltā Nama ieņemšana Nr.1 [filma: Olympus Has Fallen / Olimpa Krišana]

Spriežot pēc tā, ka šogad jau vien’ ir vairāk kā divas filmas, kurās zīmīgi tiek iznīcināti vai pamatīgi papostīti amerikāņu tautas simboli, visbiežāk jau kāds piemineklis vai  ēka – pašu definētas svētvietas, kas nekļūdīgi rada tiešas asociācijas ar amerikāņu tautu, tās lepnumu un to apdraudējumu. Amerikāņu sirdis ir sadzijušas pēc 11. septembra notikumiem un var turpināt tāpat kā vecajos laikos – spridzināt Ņujorku, Losandželosu un Vašingtonu uz vella paraušanu. Ka tik lielie (šoreiz ziemeļkorejieši) ļaundari izklausītos un izskatītos kā paša nelabā sūtņi, bet amīšu brašuļi sargeņģeļi, ja ne visai pasaulei, tad Amerikas Savienotajām Valstīm jau nu noteikti.

Aaron Eckhart pēdējos gados noprovējis asa sižeta filmu galvenās lomas – Battle Los Angeles kā notrulināts Ierindnieka Raiena attāls līdzinieks, vadot saujiņu izdzīvojušos cauri citplanētiešu uzbrukumā cietušajai pilsētai, un filmā Expatriate kā gādīgs tēvs, kuram izdevies no meitas noslēpt faktu, ka ir superaģents (nu gluži kā Nīsons filmā(s) Taken), kuram šķērsot ceļu nav tā labākā doma, tagad ir nobriedis nospēlēt jauneklīgu ASV Prezidentu. Ievadā izspēlējot klasisko bromance situāciju (šoreiz pamatīgi iestīvinātu, ņemot vērā, ka Prezidents un viņa drošības departamenta šefs nedrīkst būt īsti draugi mums zināmajā izpratnē), piemetot klāt vēl šādas tādas pamatīgi trulas un statiskas ainas, filma Olympus Has Fallen / Olimpa Krišana ātri pāriet citā ātrumā un atgriež pie dzīvības paplēnējušo, šķiet lomu izvēlēs mazliet apmaldījušos, skotu izcelsmes „vīrišķības simbolu” Gerard Butler. Ne tā, ka šajā filmā viņš pēkšņi ir kļuvis par vērā ņemamu (talants joprojām aiz ausīm pievilkts) aktieri ar gaišu nākotnes vīziju, bet vismaz šeit Butler jūtas tikpat ērti kā filmās Gamer un Law Abiding Citizen.

Nav jāiedziļinās un var iztikt ar klasiskām, tūkstošreižu redzētām un izspēlētām situācijām. Bet skatītājs par tām aizmirst (lasi, piedod gan filmas veidotājiem, gan pašam skotam) tiklīdz sākas filmas nosaukumā minētais. Jāatzīst – kaut arī uzjautrinoši trula šķiet doma par Baltā Nama ieņemšanu nieka 13 minūtēs (jo piecpadsmit minūšu laika ierodas bruņotie gaisa spēki), šis process ir izveidots labākajās klasisku spriedzes (piedzīvojumu?) filmu tradīcijās un izklaidē kā ierasts.

Kaut mazliet kaitinoši šķiet Olympus Has Fallen uzsvars, cik ļoti traki ir tā mūsu (amerikāņu) karoga sacaurumošana ar neskaitāmām ložmetēju kārtām un kā ar karoti mutē ieliktā sērīgā, nu gluži kā North and South mini seriāla vai filmā The Patriot, muzikālā tēma, tas piestāv filmai, kas diezgan precīzi rada deviņdesmito gadu bojeviku atmosfēru un atkārto visus elementus, kas toreiz šķita kā vienīgais veids, kā veidot spriedzes filmas. Jo kā gan citādi skatītājs var pieņemt faktu, ka Balto Namu aptuveni trīsdesmit vīri var ieņemt padsmit minūtēs. Un no valsts galvenā apsarga amata atstādinātais Butler, redzēdams pa logu, kas notiek blakus pagalmā, ar pistolīti bruņojies, ielavās tajā pašā Baltajā Namā. Jo aizsargāt Prezidentu ir viņam asinīs. Pa ceļam novācis bariņu jaunākajās Holivudās filmās iecienītos galvenos Amerikas pretiniekus ziemeļkorejiešus (krievi laikam visiem apnikuši un to īpatsvars pašā Amerikā varbūt kļūst pietiekami liels, lai nomainītu pret ko citu), kas pa labi pa kreisi ar bazukām apšauda Balto Namu un tam tuvu esošās automašīnas, viņš ātri iejūtas (ieņem) tādu McClain līdzinieka tēla lomu un dragā pēc mums visiem zināmā scenārija, kas jauki papildināts ar apšaudi caur sienām, kautiņu Ovālajā kabinetā un pretinieka likvidāciju ar metāla Prezidenta Linkolna krūšu tēlu.

stars 3