Bangkok Re-Load [filma: Hangover Part 2]

Hangover-2-premiers-may-261-1024x470

 

Tā nu ir iegājies, mūsdienās labas komēdijās ir ļoti liels retums. Komēdiju veidotāji ir noreducējuši radošumu un asprātības nepieciešamību, kā labas komēdijas pamatu pamatu, līdz gandrīz 100% drošām – finansiāli veiksmīgām formulām. Par nelaimi tiem, kas no komēdijām negaida tikai pirdienjokus un neveiklas klupšanas vai infantilus dialogus, šīs noslīpētās sižeta formulas principā ietver tikai šo elementu virknējumus dažādās variācijās, atstājot vietu „īpašajai” filmas idejai, kas gandrīz visos gadījumos būtu veiksmīgāk realizētas ja būtu īsfilmas. 

 

 

Nevar jau arī lielajai naudas mašīnai – Holivudai neko tā īpaši pārmest. Spilgtākais un veiksmīgākais šīs tukšo komēdiju leiputrijas formulas realizētājs Adam Sandler ar savām, aptuveni desmit, pēdējām filmām par katru ir iekasējis virs 100 milj. ASV dolārus. Vairāk gribētos pārmest skatītājiem, ka pieņem to un iet uz kinoteātriem skatīties viena un tā paša tēla gandrīz vienus un tos pašus izgājienus. Tam ir domāti komēdijseriāli.

 

Par nožēlu, šīs vasaras gaidītākā lielbudžeta komēdija – „turpinājums” 2009. gada tumšajam zirdziņam un gada finansiāli veiksmīgākajai komēdijai Hangover (Paģiras), man pārsteidzošā kārtā ir iekritusi līdzīga rakstura lamatās. Nepārprotiet, es nemēģinu teikt, ka otrā daļa ir kaut kādā ziņā līdzīga kādai Adam Sandler, Ben Stiller vai Owen Wilson filmai un mēģina pielietot kādu no standartformulām. Tā vienkārši un truli ir nobijusies būt tikpat radoša un tikpat asprātīga kā pirmā daļa. Veidotāji, savas mantkārības vai zelta statusa noturēšanas nolūkos, bet iespējams filmu studijas uzspiestā „check list” dēļ, bijuši, es gribētu teikt, šokējoši slinki. Tik pat slinki cik slinks bija James Cameron veidojot sava supertruper kases grāvēja Avatar sižeta līniju, paņemot multenes Pocahontas sižetā nomainot tikai galveno varoņu vārdus un nesvarīgas detaļas.

 

Tā vietā, lai turpinātu paģiru sūri komisko sajūtu izklāstīšanu ar vispasaules vērienu un pievienojot tam glamūrīgumu, kas, lai cik stulbi tas izklausās, liek just līdzi un mazliet apskaust ekrāna varoņus un viņu neiedomājamos piedzīvojumus pirms un pēc „nākamajā rītā” situācijas, režisors un scenārija līdzautors ir atkārtojis precīzi tieši to pašu lietu gājumu arī otrajā filmas daļā. Mainot tikai detaļas, kas vairāk vai mazāk ir raksturīgas jaunajai notikumu vietai – Bangkokai. Starpcitu, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka sākotnēji pilsētas nosaukums ir bijis ietverts filmas nosaukumā, bet pēc tam noņemts, jo principā filma ir kā milzu antireklāma šai pilsētai. Abu filmu līdzība ir tik liela, ka šo filmu pat pareizāk būtu saukt par remeiku vai rebootu un, ņemot vērā filmas notikumus, nosaukt to par Hangover: Bangkok Re-Load, būtu tikai tās ieguvums, jo tādejādi būtu pateikts šis tas priekšā un likts mazāks akcents uz tās priekšgājēju, kas dīvainā kārtā arī ir otrās daļas lielākais mīnus.

 

Bet ja spēj, un man filmas laikā tas arī ik pa laikam izdevās, aizmirst, ka tas ir turpinājums, kas kārtējo reizi apliecina mūsdienu komēdiju paradoksu – „neizmantotais potenciālās”, tā ir ļoti izklaidējoša, atklāta un vaļīga izrāde, bez morāles un lielām pārdomām, bet ar krāsainiem skatiem un gandrīz sataustāmu ielu netīrību, kur pāri visam izmisīgi skraidelē vecie paziņas – perfekti izspūrušais Bradley Cooper, nervozais puspsihopāts Ed Helms un infantilais šizofrēniķis un visu ķibeļu vaininieks Zach Galifianakis.