Bērnišķīgie vecāki [filma: Carnage / Asinspirts]

Bieži teātra filmas – tā man patīk dēvēt tās filmas, kuru darbība notiek vienā telpā vai tuvu tam, kā arī filmas ritējums un forma ļoti atgādina teātri, un bieži tās arī ir teātra izrādes adaptācija kinoekrāniem, savā ziņā ir absurda komēdijas vai skeptiķu medusmaize. Tās bieži iesākas un beidzas ar līdzīgu tēzi pa vidu izejot problēmas risinājumu līkločiem, kuriem nav atrisinājuma un secinājumu, un katrs indivīds principā paliek pie sava.

 

Tā tas bija ar Samuel L. Jackson un Tommy Lee Jones dueli par reliģijām, ticību un vispārīgu lietu ritējumu filmā The Sunset Limited, kur izmeta garu jo garu loku, brīžiem piekrītot viens otram un šķietami rodot kopēju valodu, tomēr vēlāk, runājot tālāk, kādam kāja paslīd, un viņš sāk savu dziesmu no sākuma, bieži ar jaunu sparu un pārliecību nonāk izejas stadijā – spītīgi turoties pie savas vecās pārliecības. Arī filmā Sleuth ar Jude Law un Michael Caine kaķa un peles rotaļa, kurā ik pa laikam viņi apmainās lomām, un ir tematiku līkloču mešanas elementi, un kaudzēm intrigu un sarkasma, jūtama tēmas nebeidzamība un izteikta teātra garša.

 

Klaustrofobiskas filmas režisoram Roman Polanski nav sveša lieta. Jau ar Repulsion (1965) un vientuļās jaunavas Catherine Deneuve murgiem un šizofrēniju viņš spēra soli šajā žanrā, bet ar The Tenant (1976) apliecināja, ka žanrā ir iespējamas interesantas nianses, savukārt nesenajā The Ghost Writer, tikai daļēji atgriežoties žanrā vēlreiz, pierādīja, ka telpai filmā var būt spēcīga loma. Lai arī jaunākajā Roman Polanski filmā Carnage visi notikumi risinās slēgtā telpā – dzīvoklī, režisors nebiedē ar tās šaurību un iespējamām prāta spēlēm, bet spilgti demonstrē lielisku telpas izjūtu un filmēšanas daudzpusību, neskatoties uz ierobežotām dekorāciju maiņas iespējām un notikumiem.

 

Tātad teatrālums un dialogu meistarklase, kas aizgūta no izrādes God of Carnage, pēc kuras motīviem uzņemta šī filma, apvienojumā ar Roman Polanski režisora pieredzi cilvēka prāta karuseļu atainojumā, mums piedāvā 80 minūtes ar četru cilvēku intensīviem dialogiem, ar pamācībām, kā tad labāk dzīvot, ko nu kurš vairāk pieredzējis un saprot, un galu galā dažādais skatījums uz iemeslu, kādēļ pirms tam nepazīstamie cilvēki satikušies – bērnu kautiņš, kurā viens ar nūju izsitis otram zobu. Sākotnēji pieklājīgās diskusijas formas lēnam pārtop asos, bet emocionāli piezemētos strīdos, kuri neizbēgami kultivējas trakā bļaustīšanās maratonā, kur katram kaut uz mirkli nervi neiztur, un vispatiesākās emocijas laužas ārā ar milzu sparu, kas daudz neatšķiras no mazu bērnu untumiem ar kājas ciršana zemē pie situācijas, kad nav iegūts vēlamais kārums vai rezultāts. Tādejādi spilgti parādot, cik uzpūsta ir dotā problēma, un cik bērnišķīgi savu iegribu uzspiešanā ir šie izglītotie un turīgie cilvēki.

 

Starp citu, man tas ļoti atgādina nostāstus par mūsdienu bērnudārzu un skolu vecāku sapulcēm, kur bieži un ilgi tiek diskutēts par tēmām, kas it kā ir saistībā ar atvasēm, bet būtībā tikai tāda vecāku spēkošanās un rīvēšanās, lai pierādītu kas te ir kas sabiedrībā… un patiesībā jau konkrētajā telpā.

 

Carnage ir šogad jau vismaz ceturtā filma, kas var lepoties ar ārkārtīgi talantīgu un lielām balvām godalgotu aktieru komandu (es nerunāju par New Year’s Eve), kurā katrs demonstrē šermuļus uzdzenošu sniegumu, un skatoties bieži uz mēles ir frāze „labākais kādu es esmu viņu redzējis”. Pat it kā parasta veča, santehniķa tipāža materiāls John C. Reilly šeit ir iederīgs un patiess, sākotnēji nosvērts un atturīgs, bet vēlāk – pēc emocionālās eksplozijas mierīgs un bezrūpīgs. Christoph Waltz ir tikpat pašapmierināts un pašpārliecināts kā Jew Hunter lomā filmā Inglourious Basterds tikai mūsdienu mūždien’ ar telefonu aiz(pār)ņemtais jurista tēls, kas spēj staipīt notikumu un žonglēt ar tā iespējamiem risinājumiem, ir vienlaikus jāapbrīno un jāienīst. Un abu kungu sievu Jodie Foster un Kate Winslet sniegums jau ir vainagojies ar Zelta Globusa (Golden Globe) nominācijām kategorijā Labākās aktrises darbs komēdijā/mūziklā. Aktrisēs ļoti spilgti ir manāms tas spars un prieks, ka ir tā iespēja piedalīties šajā projektā un atveidot tik emocijām bagātus un brīžam absurdus tēlus, kas no skarbām dzīves atziņām līdz vājprāta smiekliem var nonākt viena teikuma robežās.

 

P.S. Šī ir viena no tām filmām, kurai beidzoties uzreiz gribas to noskatīties vēlreiz. Protams, pozitīvais fakts šajā vēlmē ir filmas kompaktums – tikai nedaudz garāka par vienu The Sopranos vai Boardwalk Empire sēriju.