Bērziņa un Spanovska ceļa filma [filma: Raganu Mēnesis]

Es domāju, nevienam nav ilūziju, ka uz šo brīdi Latvijā mums nav vairāk kā pieci pilnmetrāžas kino režisori, kam ir pa spēkam sapulcināt komandu, kas var izveidot Eiropas līmeņa kino. Varbūt pat ne dramaturģijas līmenī, bet vismaz izpildījumā un vizuālitātē. Un tam ir normāls izskaidrojums – pie mums kinorežisors nav normāla un pastāvīga profesija, to pareizāk būs dēvēt par hobiju. Un ar hobiju vērtēšanu ziniet kā ir, apkārt esošajiem cilvēkiem negribas jau tā acīs teikt, ka šis hobijs varbūt nebūs tas īstais. Žēl, jo finansējums nāk no visu mūsu kabatām.

615339_454865237867458_214077946_o

 

Bet nespēja tieši konkurēt ar Eiropas tirgu un Holivudas kino kopēšanas izslēgšana no apziņas (kā stulbu murgu) mums neliedz turpināt filmēt. Radīt filmas, kas domātas vietējam tirgum, par parastiem un, ļoti vēlams, normāliem cilvēkiem, kas spēj radīt asociācijas ar ikdienu un izspēlē nepieredzētas, bet viegli saprotamas, dzīves situācijas, atstājot aģentu, supercilvēku un pasaules glābšanu peripētijas citu valstu kinomašinērijām. Veidot ikdienišķus, bet interesantus, stāstus un viegli uztveramas filmas ir vienīgais ceļš uz vietējo sirdīm. Ne velti mazliet mākslīgi piekoriģētā dokumentālā filma Dokumentālists cilvēkus sajūsmināja un smīdināja. Tā bija ļoti vienkārša. Ar spilgtu tēlu centrā, bet ar visiem tveramu cilvēcisko sāpi un emociju buķeti. Varbūt ne visiem raksturīgu, bet saprotamu gan. Tā arī Filma saistīja ar to tik daudziem zināmo vēlmi radīt kaut ko no nekā bez mazākās sajēgas, ar ko sākt. Arī stāsts ar spilgtiem personāžiem un labu humoru.

4637184_original_1345016148

 

Visādā ziņā Unas Celmas filma Raganu Mēnesis ir, manuprāt, pareizs virziens un labs pienesums kopējā Latvijas filmu burzmā. Ne tas labākais, bet gana pareizs un veiksmīgi realizēts, lai vienīgo emociju varianti pēc noskatīšanās nebūtu pilnīgs vienaldzīgums vai riebums. Filma apvieno jau minēto Dokumentālists un Filma elementus. Ņemot pasaulē jau diezgan ierastu praksi, kad aktieri saviem tēliem dod savu paša vārdu, piemet klāt šādu vai tādu spilgtāku īpašību, veido daļēji dokumentālu stāstu, kurā vienmēr paliek jautājums, vai tāds viņš ir arī reālajā dzīvē, vai konkrētais notikumus ir pilnībā vai daļēji inscinēts, vai uzskatāms par dokumentālu materiālu. Manuprāt, tā ir ļoti interesanta nianse šajā Andra Bērziņa un Harija Spanovska stāstā – road trip tipa filmā. Ir tikai dažas ainas, kas nerada šo nelielo jautājumu un, diemžēl, tās arī ir tās, kas pabojā filmu. Daudz labāk nostrādā ainas, kur, kā noprotu, scenārijā konkrēta teksta nebija, bet tikai tēma, kas jāizrunā. Tajās arī parādās šo novecojušo un it kā nevienam nevajadzīgo un visu pieredzējušo aktieru dabīgais traģikomisms. Tās norāda uz mūsu aktieru nenovērtēto talantu situāciju un nožēlojamo ikdienas dzīšanos pēc naudas kripatām, lai varētu izdzīvot un, kaut ar diskutabliem šamaņu ārstēšanas paņēmieniem, savest kārtībā savu veselību, kas, kā nevienam nav noslēpums, sagandējusi māksliniekiem raksturīgā kāre pēc alkohola.

Kaut filma, pateicoties šīm kino un estrādes mūzikas zvaigznēm, ir ļoti dzīva un pārsvarā ar Latvijas kino neraksturīgi normāliem dialogiem, tai diezgan spēcīgi pieklibo vizuālā forma. Saprotu, ka veidots pēc dokumentālā kino piegrieztnēm un ar, nu jau ne tik modernā, rokas kameras stilu, bet tomēr visu filmu nelika mierā tāda nepabeigtības sajūta. Iespējams, kaut kur tomēr vajadzēja palabot krāsas, šur tur labāk ieskaņot un dažas ainas uzfilmēt interesantākos un efektīvākos leņķos. Domāju tas kopā ar šādām tādām jēgpilnākām sižetiskām niansēm būtiski mainītu tv sižeta jeb pavisam parasta dokumentālā kino iespaidu un dotu vajadzīgo un tik trūkstošo filmas sajūtu.