Bezmērķīgi patīkamā murdoņa jeb ilūzija par princi baltā zirgā [filma: You Will Meet a Tall Dark Stranger]

You_will_meet_a_tall_dark_stranger02

 

Visbiežāk dzirdētais pārmetums Woody Allen pēdējās desmitgades (10 filmas!) filmām ir, ka tās vairs nav tādi briljanti, kā reiz bija Manhattan vai Bullets Over Broadway un ka mazais ekscentriķis vairs nepiedāvā neko jaunu. Tad man jājautā pretim – vai jūs patiešām domājat, esot 75 gadu vecs un veidojot pa filmai gadā un tā kopš sešdesmitajiem gadiem, viņš var saglabāt svaigumu un nebeidzamu jaunradi savos darbos? Domāju, ka nē. Labākajā gadījumā var saglabāt augstu līmeni savos darbos un atražot – variēt par tēmām, ar tēliem, kas jau reiz jau kaut kur manīti. Tieši to es arī domāju par katru jaunu Woody Allen filmu un uztveru to, kā variāciju par tēmu – brīvu improvizāciju gluži kā viņa lielākajā daļā filmu skaņu celiņu dzirdamajā džeza mūzika.

 

 

Tā arī viņa jaunākajā filmā You Will Meet a Tall Dark Stranger Woody Allen, it kā nepiedāvā neko unikālu, pārsteidzošu vai izcilu, bet ja jūs esiet šī pārsteidzoši produktīvā filmdara talanta cienītāji, viņa piedāvātās ikgadējās ekrāna ~100 minūtes, nenožēlosiet un vērosiet viņa radīto situāciju un tēlu likstas tikpat ikdienišķi patīkami, kā iemīļoto seriālu, kas idejiski maļas pa riņķi jau vismaz desmito reizi.

 

Manuprāt pats Woody Allen apzinās šo atkārtošanās neizbēgamību un tādēļ no tās nekautrējoties filmas ievadvārdos min V. Šekspīra sarakstītas lugas „The Tragedy of Macbeth” citātu:

 

“Life’s full of sound and fury and in the end signifying nothing.”

 

Šādi pasakot priekšā, ka filma iespējams būs par neko un tās nozīme būs tikai kārtējā skaņa, kuras nozīme izvērtējot lietas kopskatā, nenozīmēs pilnīgi neko! Bet es nebūtu tik kritisks un vēlētos uzsvērt, ka filma nav pilnīgi un galīgi zemē nomests laiks (tiem kas nav dedzīgi Woody Allen cienītāji) kaut vai divu iemeslu pēc.

 

Pirmais un galvenais, taisnību sakot šeit īsti garām aizšauts netiek nekad, ir filmas aktieru sastāvs. Ikviens aktieris ir ideāls un nerada šaubas par tā tēla atbilstību. Protams, ir diezgan grūti nošaut garām ar tādiem grandiem kā Anthony Hopkins, Josh Brolin, Naomi Watts, Antonio Banderas, bet lai cik tas nebūtu skumji pārāk bieži mēs tomēr to redzam un tādēļ uzskatu, ka ir jāuzsver aktieru izvēli un tēlojumu kā lielāko filmas veiksmi! Anthony Hopkins kā vecītis, kas meklē jaunu un notikumiem pārpildītu dzīvi, Josh Brolin un Naomi Watts kā precēts pāris, kas abi ir iekārojuši kādu citu – godīgiem ceļiem nesasniedzamo un visbeidzot Gemma Jones, kas visu savu dzīvi balsta un skaidro ar zīlnieces sacītiem vārdiem – visi izmisīgi savās dzīvēs vēlas ko mainīt un kā filmas finālā izrādās, tieši darbības, lai mainītu savas dzīves ir tās, kas izposta visu, kas viņiem ir bijis līdz šim.

 

„Sometimes illusions are better than medicine.”

 

Otrais iemesls kādēļ filma ir redzēšanas vērta ir tās ironiskais humors. Un ja Woody Allen neveido klasiskus trillerus kā Cassandra’s Dream vai Match Point tas ir tas kas viņam padodas vislabāk. Gribētu pat teikt, ka tā ir viena no gada labākajām komēdijām un kā jau daudzi man piekritīs, tā ir reta parādība un tādēļ nedrīkst palaist garām.