Bezpaģiru Paģiras [filma: Hangover Part 3 / Paģiras 3]

Es nedomāju, ka ir daudz kino gājēju, kas pēc Paģiru otrās filmas, cerēja, ka šīs franšīzes ietvaros var atgadīties vēl kas labs, atsvaidzinošs un nebijis. Filmas otrā daļa spilgti nodemonstrēja studijas un tās tiešo veidotāju radošuma griestus, kā arī tīras mantrausības demonstrējumu. Tie bez kaunēšanās izmantoja veco piegrieztni, tikai nokrāsotu citos toņos. Diemžēl nostrādāja un, ņemot vērā, ka nepiedāvāja jaunu filmu, bet gan divus gadus vecas filmas rīmeiku, aizgāja uz urrā – nopelnot aptuveni tikpat daudz kā pirmā filma, aptuveni 250 milj. $, kas priekš komēdijas, R-rated komēdijas, vispār ir fenomens. Domāju, ka pēc šiem panākumiem, un it kā saniknotajiem fanu kliedzieniem, ka filma ir sūds (jo, principā jau tikai sūdi nopelna ceturtdaļu miljarda), nevienam nebija šaubu, ka taps arī filmas trešā daļa.

Pilnīgi godīgi un bez pārmetumiem, par jaunrades kliedzošu trūkumu nerunājot, Paģiras 3 cenšas mums piedāvāt ko jaunu, iespējams turpinājumu jaunā līmenī un kaut kādā ziņā padziļinātu ieskatu filmas kolorītākā Zach Galifianakis atveidotajā tēlā, bet diemžēl visi pūliņi ir lieki. Filma saskaras ar bieži komēdiju seriālos novēroto, ka pēc noteikta skaita epizožu izspēles sākotnēji interesantie un spilgtie tēli kļūst acīmredzami viendimensionāli. Bet ne tajā ir problēma. Skumjā patiesība ir, ka pa vienu un to pašu joku ilgi nesmiesies. Ļoti riskanta, bet izeja no šādas situācijas ir esošos tēlus padarīt cilvēcīgākus, tuvākus mums. Cerībās, ka auditorija sāks ar tiem identificēties, pieķersies un notiks citas līdzīgas blēņas.

Paģiras 3 visbiežāk tiks dēvēta par tumšāku un nopietnāku filmu, kas iedziļinās Alana tēla izpētē un tādēļ vien ir pelnījusi uzslavas. Jā un nē. Censties ir viens, bet ar tādu budžetu (~100 milj.$) ar “censties” nav gana. Bet tāda nu ir mūsdienu komerckino mēraukla – veidot filmas ar minimālo joku un atgadījumu skaitu. Kamdēļ likt visu vienā filmā, ja to visu var izmantot vēl kur citur?

Atskaitot vien pāris jokus un filmas pēdējās desmit minūtes, Paģiras 3 ir pārāk mērena filma. Nevienam (!!!) nav paģiru, bet R-rated joki neizriet no situācijas, bet gan otrādi. Visi notikumi un joki šķiet ikdienišķi, jau kaut kur redzēti vai konkrēto tēlu izpildījumā izspēlēti tik daudz reižu, ka labākajā gadījumā  raisa vien vieglu smīnu. Paģiru 3 skatīšanos var salīdzināt ar reiz laba seriāla skatīšanos, kas trešajā, ceturtajā utt. sezonā izpumpējās – izsmēla sevi, bet turpina eksistēt atkārtojot un modificējot vienus un tos pašus komiskos elementus. Viss it kā ir savās vietās, bet nekā jauna tajā jau sen nav.

Runājot par aktieriem… Zack Galifianakis turpina būt ārkārtīgi smieklīgs, jo tas nav atkarīgs no konkrētās lomas, bet gan no dabīgā komiskuma. Tas ir līdzīgi kā ar mūsu pašu komiķi Jāni Skuteli – man arī viņu redzot ikdienā, uz ielas, prāts kļūst nedaudz jautrāks. Tā vienkārši. Bradley Cooper, kā zināms, ir veiksmīgi attīstījis savu karjeru un jau šogad vien ar trim lomām ir pierādījis, ka nav tikai bromance vai vienkārši komēdiju materiāls. Ko nevarētu teikt par to trešo džeku… Ed Helms. Domāju, ka līdz ar šīs triloģijas un seriāla The Office beigām viņa karjera ir iegājusi finiša taisnē. Visvājākā pirmo Paģiru sastāvdaļa aktiera Ken Jeong tēls, manam prātam netveramu iemeslu dēļ, ir izdzīvojusi līdz filmas trešajai daļai, kur tas, principā, ir visu notikumu epicentrs. Tas viņa kaitinošo būtību tikai pastiprina.

 stars 3