Bezsavienojuma saistības [filma: Disconnect]

 

Iedomājieties savu ikdienu bez interneta. Vai ne! Vairumam lielpilsētās dzīvojošiem tas šķiet tik pat neloģiski (neiespējami), kā dzīvot bez elektrības vai karstā ūdens. Tieši tik vitāli nepieciešams ir internets mūsu ikdienai un pilnvērtīgais funkcionēšanai. Protams, viedtālruņu un savā ziņā arī interneta priekšrocību ignorētājiem un nīdējiem arī ir sava daļa taisnības – tā ir kā slimība, atkarība un vērtējama kā cilvēku savstarpējas komunikācijas grāveja. Bet vai pirms gadiem šāds komunāciju postoš elements nebija arī TV, radio, tikai vīriešiem pulcēšanās utt. utml. – izvēlaties paši. Visa atslēga ir tā dozēšanā un spējā izšķirt lietderīgo no vienkāršas dirnēšanas konkrētajā vietā/platformā/kanālā. Neviens taču nepārstāj lietot elektrību vai karsto ūdeni tikai tādēļ, ka no tā var gūt traumas? Tieši tā, ir jāapzinās tā bīstamību un jālieto vien tālāk. Tāpat ir arī ar internetu. Pilnīga tā ignorēšana vai atstāšana epasta “nočekošanas” un jaunāko galeriju “iečekošanas” Draugiem.lv sociālajā tīklā līmenī ir neapdomīgi un ikdienas darbību funkcionalitātes ierobežošana.

 

Ja mēs visi zinām (uz brīdi noignorēsim n-tos YouTube video), kā lietot, piemēram, jau pieminēto elektrību un neizdarām elementāras muļķības, tādejādi sevi savainojot, tad ar interneta lietošanu viss ir mazliet sarežģītāk. Par to tad arī ir Henry Alex Rubin pilnmetrāžas spēlfilmas debija Disconnect – cik viegli savainoties, lietojot vispasaules tīmekli jeb internetu.

 

Kas tā būtu par filmu, kura ir tieši tāda, demonstrējot interneta brīžiem prātam neaptveramās iespējas (un varu) un nebeidzamos ceļus (lasi, linkus), kā savienot cilvēkus, ja tā nebūtu nu jau mazliet aprimušajā mozaīkas tipa (Babel, 360, Short Cuts) stāsta veidā. Kā nekā ir pagājuši ganrīz desmit gadi kopš tieši šāda veida stāstu apbalvoja ar pasaules svarīgāko kino godalgu – Oskaru (Paul Haggis filma Crash). Lai arī man jau labu laiku šķita, ka šis stāstījums vairs nesniedz tās priekšrocības kā pirmajos tās piemēros, vai gluži vienkārši pārāk daudz režisori izvēlas veidot šāda veida filmas un īsti netiek ar to galā, šoreiz, režisors Henry Alex Rubin, lielā mērā (gan jau) pateicoties Andrew Stern sarakstītajam scenārijam, ar Disconnect paveic darbu priekšzīmīgi.

 

Tātad, Disconnect pēc formas ir triptihs. Trīs dažādu stāstu, cilvēku un pat varētu teikt pasauļu savienošanās saistībā ar notikumiem, kuri sākušies, norisinājušies internetā. Jāpiemin, šoreiz šī atsevišķo stāstu savīšanās nav tik neticama, apbrīnojama vai cieša kā kādā Guy Ritchie filmā. Disconnect saistošie elementi ir reālistiski (daži tieši, bet citi pavisam nenozīmīgi)… kā dzīvē. Svarigākais, ka Henry Alex Rubin ir pratis sabalansēt atsevišķos stāstus, neradot samudžinātības sajūtu un visa filma ir kā vienots stāsts. Uzskatu, ka triptiha formātā, tas ir ļoti svarīgi.

 

Disconnect stāsti aptver datu drošības, cyberbullying (nezināšu precīzu terminu latviešu valodā – iebiedēšana internetā?) un seksuālās vardarbības/pornogrāfijas jautājumus. Daudziem, kuri ar internetu ir uz “tu”, šīs tēmas varētu šķist mazliet par bērnišķīgām – vienkāršām. Protams, tas nav filmas Catfish vājprāts, bet atcerēsimies, ka bieži vien vienkārši piemēri nostrādā daudz labāk un katrs tajos var piefiksēt kaut ko tieši sev saistošu. Tā var gadīties pat biežāk nekā no šiem prātam neaptverajiem atgadījumiem, kuri vairums gadījumu mums nemāca, bet gan truli šokē un liek pašausmināties.

 

Nezinot un minot filmas režisoru, es viennozīmīgi teiktu, ka tas ir jau iepriekš pieminētais Paul Haggis (Crash, In the Valley of Elah, The Next Three Days). Un es domāju, ka Henry Alex Rubin nenoliegtu, turklāt tur nav par ko kaunēties, savas filmas vaibstu līdzībai ar Paul Haggis darbiem. Tas ir skaisti noformēts (pārsvarā klasiski, bet ļoti skaisti uzfilmēta) un viegli uztverams melodramatisks stāsts par cilvēkiem, kuri nonākuši dzīves krustcelēs, kopumā veidojot tā saucamo cautionary tale jeb brīdinošo stāstu par dzīvi un lietām mums apkārt. Varbūt izklausās kā skolā, bet tā nav.

 

Jāizceļ Disconnect spēcīgāko (ticamāko) stāstu par cyberbullying un tajā iesaistīto aktieru darbu. Starp tiem ir arī populārais komēdiju aktieris Jason Bateman, kuram šī, šķiet, ir pirmā dramatiskā loma. Un jāsaka, ka ļoti, ļoti spēcīgi – novēlu arī turpmāk praktizēties šajā jomā. Arī mazais puika Colin Ford (Under the Dome, We bought a Zoo) kā skolas huligānēns ir ļoti atpazīstams kā “gluži normāls puika” no jebkuras skolas un klases. Par spīti apšaubāmākajam no visiem stāstiem, arī TV kanāla reportieres, Andrea Riseborough (Oblivion, Welcome to the Punch) un tiešraides seksa kameru jaunekli, Max Thieriot (Bates Motel, Chloe) saspēle ir ļoti augstā līmenī.

 

Viens no biežāk minētajiem filmas mīnusiem tiek minēts tās novecojusī ideja – šādai filmai vajadzēja tapt aptuveni pirms pieciem gadiem, kad “all is connected” ideja un “ineternets ir visur” kustība un milzigās ikdienas pārmaiņas saistībā ar interneta izplatību bija svaiga lieta. Bet te varu tikai vēlreiz atkārtot, ka ne visi prot “dzīvot” internetā un ne visi šodien ir līdz ausīm internetā – mērķauditorija joprojām ir un tā ir ļoti plaša.

 

P.S. Tālākai interneta ļaunuma (apzināšanai) izziņai noderēs filmas: Trust, TalhotBlond

un Catfish.

 

P.P.S. Ļoti patīkamo filmas mūziku var noklausīties šeit.

4 stars