Biedējošā iespējamā patiesība par reklāmu [filma: The Joneses]


 Sākotnēji biju pārliecināts par filmas vieglo un “cik mēs visi akli noticam reklāmām” vadmotīvu, bet kā izrādījās filma man vedināja pavisam uz citām pārdomām.

Kaut arī skatītājiem netiek nevienu brīdi slēpts, ka šī perfektā ģimene ir tikai marketinga triks – komanda, man bija patīkami paskatīties kā viena apslēptā (īstenība jau necik neslēptā) reklāma mijās ar nākamo un viens lielisks produkts tiek nomainīts ar vēl labāku un “vajadzīgāku”. Laikam jau mēs visi mazliet gribam noticēt tik izdaudzinātajam “amerikāņu sapnim”.
Tikai nākamajās filmas sadaļās – iztirzājumā, kur sākas dažādas likstas ar ģimenes, vai kā Demi Moore varone dēvē Vienības, saliedētību un iekļaušanos perfektās ģimenes tēlā – skatītājam tiek ieborēts, ka viss kas no ārpuses smuks visbiežāk iekšpusē būs mazliet bojāts.

Filma pēc uzbūves un formas nav nekas īpašs un principā tikai atreferē pilnmetrāžas formātā senseno angliski runājošo tautu teicienu: “Keeping up with the Joneses”, kas novienkāršojot nozīmē lielīšanos ar savu mantu un apkārtējo cilvēku varēšanu vai nevarēšanu turēties līdzi nodemonstrētajam. Kā zināms arī mūsu valstī šādas izdarības nav nekas svešs un par nelaimi arī ne tik turīgu cilvēku, kam tā nav vienkārši izrādīšanās aiz neko darīšanas, tiekšanās pēc dažādām luksus precēm ir nesusi nelaimi daudzām jo daudzām ģimenēm. Te arī parādās filmas nākamā mācību stunda – tērējiet savu naudu apdomīgi!
Viens no saistošākajiem momentiem filmā man likās, David Duchovny varonim atzīstot, patīku pret jauno reklamējamo produktu – Audi R8 automašīna. Interesanti man tas likās no tāda aspekta, ka tad viņš vairāk nav vienkārši pārdevējs, kas skandina reklāmas rullīšus, bet gan apmierināts patērētājs un izsaka savas patiesās emocijas par šo produktu. It kā jau perfekti – nav jāmelo, lai nopelnītu savu algu un darbs sagādā baudu. Patiešām nezinu kāpēc, bet kaut kā neviļus man šis aspekts apgrieztā veidā atgādināja par Latvijā tik populāro sociālo tīklu Twitter.

Visi Twitter lietotāji zina, kas ir komerckonti un zina, ka tie veidoti, lai veicinātu pārdošanu. Jebkurā to cilvēciskajā / draudzīgajā komunikācijā jāpatur prātā, ka tā darbība ir tendēta uz viņu preces vai pakalpojuma pārdošanu. Viņu pārdevēja status netiek slēpts un jebkurš ir pats atbildīgs, ja viņš “uzķersies” uz, teiksim, konta ar nosaukumu “Lēti mobilie tālruņi” ieteikumu pirkt viņu piedāvāto telefonu.
 

Ētiskais moments, kas man lika vilkt paralēles ar šo filmu, ir ar tiem kontiem, kuri pieder privātpersonām, un es vairāk runāju par tiem, kam sekotāju skaits ir tūkstošos. Izsakot savas pārdomas par kādu atgadījumu, aprakstot savas ikdienas gaitas un iesakot apskatīt kādu viņuprāt interesantu linku internetā viņi veido savu tēlu, kurš attiecīgi vairo viņu popularitāti – sekotāju skaitu. Bīstamais, no sekotāju viedokļa, moments veidojas, kad šis konts savā miniblogā sāk ikdienišķi ieteikt sava darba devēja preces vai pakalpojumus, tādejādi mānot sekotājus, ka tas ir tikai un vienīgi viņa simpātiju izrādīšana pret konkrēto lietu. Sekotāji nopērk šo preci vai apmeklē pasākumu, kuru ieteicis šis konts, jo uzticas viņa gaumei, kas pirms tam tika veidota izsakot savus patiesos viedokļus un novērojumus.
 

Gan jau, ka šeit ir ļoti plašs lauks diskusijai vai šāda pārdošana ir vai nav ētiska, bet nu pats filmas režisors Derrick Borte atzīst, ka nezin vai tieši šāds, filmā redzētais pārdošanas modelis, dzīvē eksistē. Zinot tikai nostāstus par aktieriem, kas tiek nolīgti dzīvošanai mājā uz laiku kamēr tā ir pārdošanā. Statistika liecinot, ka māju kurā potenciālie pircēji redz dzīvojam laimīgu ģimeni, ir iespējas pārdot ātrāk un par labāku cenu.

Iespējams ne tik tālā nākotnē parastie reklāmas triki nespēs apmānīt / ieinteresēt pietiekami lielu cilvēku skaitu un lielas korporācijas izvietos šāda vai līdzīga tipa Vienības kaut kur jums blakus.

Tā kā esiet modri!