Call Me By Your Name RIGA IFF 2017

Mani mazliet par daudz pārsteidz (lasi – skumdina), ka divpadsmit gadus pēc filmas Brokeback Mountain, deviņus pēc Milk, sešus pēc Weekend, četrus pēc Stranger by the Lake un Blue Is the Warmest Colour, ar svaigām atmiņām par Oskaru balvu dalītājprāt gada filmas Moonlight, mēs joprojām toleranti un bez ierasti kritiskā skatījuma augstu vērtējam gandrīz jebkuru filmu, kura runā par netradicionālām attiecībām. No vienas puses skatoties, esam šķietami liberāli un toleranti uztveram “citādo” tēmas, tādejādi tās pieņemot un iedrošinot tos, kurus tas tieši vai netieši skar, bet no otras puses, patiesībā, tieši šī attieksme bieži vien tiek pārprasta un bailēs par pārmetumiem par it kā liberālisma trūkumu uzskatos, izrādam parāk maz kritisku attieksmi pret mākslas darbiem, kas skar šīs joprojām jūtīgās tēmas.

Tas, ko gribu teikt, nav svarīgi attiecību drāmā iesaistīto dzimumi – attiecību drāma paliek attiecību drāma, mēraukla ir viena. I Am Love un A Bigger Splash režisora Luca Guadagnino, kura iepriekšējos darbus ļoti cienu un iesaku noskatīties ikvienam, jaunāko darbu Call Me By Your Name, kas tiek uzskatīts par neformālu režisora Kaisles triloģijas noslēgumu, uzskatu par salīdzinoši lielu paklupienu. Manuprāt, viņš nav spējis pacelt tēmu gana interesantā līmeni, un tā vietā apspēlē iesācēju līmeņa aizliegtā augļa tēmu. Neticu, ka 2017. gadā tik vienkāršas spēlītes var vērtēt par ko vairāk kā jauku vingrinājumu tēmā. Turklāt filmas Call Me By Your Name stāstījums ir saraustīts. Saraustīts līdz tādam līmenim, ka traucē uzburtajai skaistajai atmosfērai. Es pilnībā saprotu, ka notikumu ieskicējums šķietami nebeidzamajā vasaras dienu svelmes bezrūpībā, nav jāstāsta pēc principa A-Z, bet ļoti jūtami izlaist detaļas, kas ļauj stāstam būt plūdenam, vai vēl sliktāk – uzskatīt par nesvarīgu demonstrēt nianses, galveno varoņu motivāciju, attieksmju izmaiņās, un uzskatīt, ka skatītājs jau zina, kā tās lietas notiek, ir vienkārši pavirši. Tādu pašu vērtējumu es varu sniegt par operatora un montāžas darbiem. Protams, ka ir atsevišķas ainas un kadrējumi, kas ir atmiņā paliekoši, bet tad atgādināšu, ka notikumi risinās skaistā Itālijas mazpilsētā un plašā ģimenes villā – Itālija ir jāmāk slikti nofilmēt. Kronis visam ir semiotika ainā ar pirkstu un persiku – kinoskolas izlaiduma darba simbolisma lietojuma līmenis.

Beidzot uz pozitīvas nots. Filmas izskaņā ir aina ar galvenā varoņa tēva (Michael Stuhlbarg gatavais Robin Williams!) monologu – šī gada labākais teksts un visticamāk daudzu gaviļu saistībā ar Call Me By Your Name iemesls.