Cilvēciskais pērkona dievs [filma: Thor]

Thor-poster-2

 

Jebkuru filmu, kas vēsta par galma intrigām, drāmām un visādi citādi ar mūsdienu realitāti nesaistītām lietām, man ir grūti uztvert kā kaut kādas pagātnes posma realitātes atspoguļojumu. Es nezinu, kas īsti ir pie vainas – izteiktais teātra piesitiens, kas dominē šāda tipa filmās vai bieži no pirksta izzīstās problēmas t.i. intrigas, kas ir rezultāts galmam tik raksturīgajai bezdarbībai, bet ir fakts, ka ieraugot karaļnamus un galmus manī iezogas spēcīga skepse pret ekrānā notiekošo.


Arī jaunākais Marvel Comics bilžgrāmatu ekranizējums Thor vēsta par ko līdzīgu. Tikai šeit, karaļu un galma vietā, ir dzīvi dievi, kas mums gluži pēc ierastiem karaļvalstu izgājieniem izrīkojas savā lauciņā – paralēlajā pasaulē(s). Tikai, kā jau dieviem, vēriens ir lielāks – lēmumi netiek pieņemti par zemēm, bet par pasaulēm un nogalināti tiek ne atsevišķi indivīdi, bet gan veselas rases.


Izklausās tik smagnēji un kokaini cik tas arī realitāte ir, bet šeit palīgā nāk cienījamais Anthony Hopkins kā galvenais dievs Odin, kurš nešaubīgi šajā filmā piedalījies tikai un vienīgi merkantilu mērķu vadīts, jāatzīst, sižeta līnijai, kas risinās paralēlajās pasaulēs Asgard un Jotunheim, piedod rozīnīti un paglābj to no klišejiskā galma tukšuma un neizteiksmīguma. Nesaku, ka viņš iznesās visā savā varenumā un izglāba šo filmas sadaļu gluži kā to varēja vērot nesenajā eksorcisma tēmai veltītajā The Rite, bet zināmu svarīgumu viņš ainām piedeva un šķiet, tas arī bija mērķis.


Arī no komerciālā aspekta skatoties, ja filmas veidotāji nebūtu piesaistījuši šāda ranga aktieri, pārējās divas galvenās lomas, saistītas ar dievu valstību, būtu pilnībā atvēlētas diviem mazpazīstamiem aktieriem un kā jau jūs saprotat, tas ir milzīgs risks ņemot vērā filmas budžetu un ambīcijas.


Iespējams, tikai pateicoties pieredzes bagātajam, ne bojeviku režisoram Kenneth Branagh filma spēja veiksmīgi nobalansēt  starp pompozo starppasauļu konfliktu, kur tumsas valdnieki Ledus giganti cīnās par sava dārguma – spēkavota atgūšanu no saulainās, pat gribētos teikt, zeltainās vikingiem līdzīgo pārapdzīvoto dievu valstību, un Zemes ikdienišķajām vērtībām – aizrautīgs darbs un negaidīta (un protams, skaista) mīlestība.


Manuprāt filmas lielākā vērtība (ne Thor fanātiem, kā man) slēpjas nevis ledus un zibeņu sprādzienos, filmā to ir gana lielā daudzumā, bet gan sižeta līnijā, kas saistīta ar Pērkona dieva – Thor pārdabisko spēju atņemšanu un nosūtīšanu trimdā uz Zemi, kur viņam ir vairāk vai mazāk jāadaptējas mirstīgo dzīvei un lietu kārtībai.


Šajās ainās filma pārvēršas par izdevušos īsfilmu romantiskās komēdijas žanrā ar maziem jociņiem dialogos, paklupšana un ieskriešana sienā tipa ainām un lielu, no pirmā acu uzmetiena izveidojušos, mīlestību starp humanizēto Thor, jauno aktieri Chris Hemsworth un zinātnieci Jane, kas ir, sev atkal ierastā ampluā atgriezusies, Oskarotā Natalie Portman. Abiem aktieriem ir izdevies uz ekrāniem iznest, tā saucamo, jūtu ķīmiju, kas neskatoties uz pāris ļoti pārspīlētām jūtu izpausmju ainām, ļauj pasmaidīt, ikdienišķi līdzi just un, galvenais, aizmirst, ka filma savā būtībā ir par kaujām starp dieviem un dēmoniem.