Cilvēks ar putniem galvā [filma: Birdman / Putncilvēks]

Kā jau nereti tas atgadās, modes kliedziens ar pavecāku aktieru ampelēšanos sev neatbilstošās (droši vien korektāk būtu teikt: sev neierastās) lomās, it kā stāstot agrāk neredzētus un Holivudā nefilmētas noskaņas, ir uzņēmis apgriezienus, kur tam zudusi jēga un jebkāda stila vai gaumes izjūta. Ik mēnesi pie apvāršņa uzrodas kāda jauna filma, kur mums piedāvā uzmundrinošus un pārsvarā ar dzīvi nesaistītus stāstus par pavecākiem ļaudīm, kurus atveido reiz lielas kino zvaigznes, bet tagad dažādu iemeslu dēļ, nespējā atteikties no kādreizējās spozmes un ļaujas kārdinājumam atkal būt virsotnēs. Bet kā jau tas zināms – agrāk zāle bija zaļāka, un jaunie centieni ir tikai vāja atblāzma iepriekšējiem darbiem un izjūtām.

 

Daži aktieri izteiktāk cenšas saglabāt aizgājušo gadu slavu, bet citi vienreiz pamēģinājuši sapratuši, ka tas vairs nav tā, kā bija, met mieru. Bet varu galvot, ka lielai daļai šo aktieru, kaut cietuši sakāvi, iekšā tomēr kaut kas krempt un dīda – režisors nebija īstais, citi aktieri nogremdēja filmu, filmu studijas labojumi mainīja filmas sākotnējo atmosfēru utml. domas, kas neliek mieru.

 

Apmēram šādi varētu raksturot meksikāņu režisora Alejandro González Iñárritu (Babel, 21 Grams, Biutiful) jaunākās filmas Birdman galvenā varoņa problēmātisko stāvokli, to skatoties mūsdienu kino standartu perspektīvā. Protams, ir arī otrs mūžsenais scenārijs, kur reiz populārs aktieris, filmējies lielās filmās, pelnījis kaudzi naudas, kādu iemeslu dēļ strauji sasniedza savas slavas limitu un, cik ātri uzradies un nopelnījis pasaules slavu, tikpat ātri Holivuda (un arī popkorna grauzēju kultūras auditorija) par to izmeta mēslainē. Vienalga, kurš no variantiem jūs uzrunā vairāk, to arī izmantojiet skatoties šo filmu, jo sarkastiskais joks par izbijušas zvaigznes centieniem pierādīt, ka viņa stāsts nav galā saglabājas abos variantos.

 

Filmas galvenais tēls reiz izbijis komiksu filmu supervaroņa atveidotājs pirms divdesmit gadiem piedzīvojis savas karjeras teorētisko galu, tagad, cīnoties ar iekšējiem dēmoniem un pašnovērtējuma izaicinājumiem, tuvu personīgajam finansiālajam bankrotam, cenšas teātra mekā – Brodvejā uzvest lugu, kas pasaulei pierādītu ne tikai to, ka viņš joprojām ir nepelnīti aizmirsts fantastisks aktieris, bet arī talantīgs scenārists un režisors. Režisora joks, ka galveno lomu atveido kādreizējais komiksu filmas Batman galvenās lomas atveidotājs Michael Keaton, ir smalks un piedod filmai īpašu ticamības, salsērīguma un nesaudzīga humora gaisotni. Tāpat kā filmas galvenais varonis ar Michael Keaton deviņdesmitajos gados piedzīvojas savas karjeras spožākos gadus un filmas, kas sekoja Batman ne tuvu vairs nenesa tādu atpazīstamību kā šī supervaroņa atveide. Arī centieni pavīdēt lielfilmās ir manīti šim aktierim – mazās, bet spilgtās, raksturlomās Keaton redzams šīgada Holivudas lielfilmās Robocop un Need for Speed.

 

Alejandro González Iñárritu virtuozitāte stāstniecībā ir viņa jaunākās filmas pamatu pamats, kam šoreiz pievienotas teātra aizkulišu pikantums, aktieru trupas un apkalpojošā personāla kāre pēc intrigām, raksturu neiespējamība, finanšu kompromisu un lampu drudža haoss. Viss sajaukts nebeidzamā kokteilī un es domāju patiešām neibeidzamā, jo fima veidota kā viena gara aina (gluži kā A. Hičkoka 1948.g. filmā Rope), kas ilgst vairākas dienas un nepārtrūkst gandrīz līdz pat filmas finālam. Notikumus paspilgtina un raksturo galvenā varoņa emocionālo stāvokli, bet pamīšus arī filmas kopējo gaisotni, Antonio Sanchez radītā filmas mūzika. To varētu raksturot kā pulsējošu džeza jam sesiju, kurā piedalās tikai viens mūziķis – budzinieks, kurš, starpcitu ik pa laikam pavīd kadrā kā reāls mūziķis uz ielas vai kādā telpā.

 

Kaut Birdman gaisotne liedz to ērti salīdzināt ar citām filmām par teātri, skatoties to, ik pa laikam atmiņā atausa kāda frāzes, intonācijas un situācijas līdzība gan ar klasiķa John Cassavetes filmu Opening Night, gan pavisam neseno, cita klasiķa, Roman Polanski filmu Venus in Fur. No pirmās tas saspīlētās gaisotnes un pārākās emocionalitātes stāvoklis, bet no Venus in Fur lugas naratīva, realitātes, iedomu un fantāzijas saplūšana vienā gandrīz murgainā veselumā.

 

Nobeigumā tikai gribu teikt, ka vienalga, vai filma patīk vai nē, bet noliegt, ka tā ir zīmīga ne tikai šī gada kino piedāvājuma kontekstā, bet vispār, būtu diezgan muļķīgi. Tādēļ vēlos jūs iedrošināt doties uz šo filmu, lai atsvaidzinātu (varbūt kādam paplašinātu) savu skatu uz kino.


Vērtējums: 5 / 5

.