Citāda vampīrdrāma [filma: Only Lovers Left Alive / Izdzīvo Tikai Mīlētāji]

 

 

Es nevaru viennozīmīgi teikt, ka Jim Jarmusch man būtu īpaši mīļš režisors, kura filmas gaidu ar nepacietību. Bet tajā pašā laikā, ikvienu viņa jauno filmu sagaidu ar prieku. Vienkārši Jarmusch ir režisors un mākslinieks tā vistiešākajā izpratnē. Un tā jau tas ir, ka ne visa māksla ir pieņemama un uztverama visiem tās patērētājiem. Dažs darbs acu mirklī kļūst mīļš un tuvs, bet citu gribēdams nespēj pieņemt par savu. Tā ir tā specifiskā maģija, kas vilina un bieži arī iepin savos tīklos.

 

Teiksim, viņa agrīnie darbi Stranger Than Paradise un Down by The Law man vairāk atgādina eksperimentu. To ir interesanti paskatīties un novērot kādu niansi vai pat izmantotu metodi, bet nekādā ziņā tā nav filma, ar ko iepazīt režisoru. Drīzāk šī režisora filmogrāfiju jāskatās pretēji hronoloģiskai secībai. Tādā veidā iepazīt šo patiesi interesanto, niansēto un savdabīgu stāstu autoru rāmāko un saudzīgāko manieri.

 

Starpcitu, šis blogs (gan citā nosaukumā) KinoTeikumi aizsākās tieši ar Jim Jarmusch filmas Limits of Control aprakstu, bet mana pirmā iepazīšanās ar Jim Jarmusch daiļradi bija filma Ghost Dog: The Way of the Samurai ar RZA (no Wu-tang Clan) mūziku.

 

Režisora jaunākā filma Only Lovers Left Alive, kuru bija iespējams noskatīties Kinofesta “Spektrs” ietvaros, tiek definēta kā vampīrdrāma. Kas ir diezgan drosmīgs gājiens no režisora puses, zinot visu pārmuļļāto un pliekano Krēslas stāstu un to pakaļlecēju slavu. Bet varbūt arī ne tik ļoti riskants, ja ņem vērā, ka Jim Jarmusch nebūs tas režisors, kurš slavas un naudas dēļ metīsies iekšā komercijā un centīsies apmierināt miljonu pusaudžu romantiskās fantāzijas. Režisora darbu pazinējiem jau no sākta gala bija skaidrs, ka vampīrdrāma viņa izpratnē nebūs nekas pat attāli līdzīgs minētajai MTV (otrajai) paaudzei paredzētajiem produktiem, bet gan vairāk tuvināsies pirms gada aizsaulē aizgājušā režisora Tony Scott debijas pilnmetrāžas filmai, smalkajai vampīrdrāmai The Hunger ar Catherine Deneuve, David Bowie un Susan Sarandon galvenajās lomās.

 

Tā arī ir, Only Lovers Left Alive ir niansēm un emocijām blīvs stāsts par vampīriem vārdos Ādams un Ieva gadsimtiem ilgu mīlestību. Ne par klasisko mīlas stāsta attīstības līkločiem un mīlnieku pārdzīvojumiem, bet gan vieglām (nosacīti) pārdomām, emocionālo noturību un fenomenālo divu būtņu kopā pastāvēšanu tik ilgā laika posmā. Filmā tīri sižetiski ir diezgan maz attīstības un tā pārsvarā apspēlē sarežģīto, dažkārt pat riskanto, vampīru uztura līdzekļu – asiņu krājumu sagādi, kas tagad, 21.gadsimtā vairs neesot tik vienkārša kā agrāk (paši saprotam, kas ar to domāts). Bet, kā jau jūs varbūt ziniet, Jarmusch filmas nekad neizceļas ar notikumu blīvumu. Tās koncentrējas uz cita veida blīvumu – emocionālo, dialogu daudzveidību un krāšņu mūziku, kas arī ir Only Lovers Left Alive centrs un būtība.

 

Interesanti, ka jau no pirmajām minūtēm režisors spēj noformulēt “spēles” noteikumus, kuri šķiet tik pašsaprotami un dabiski realizēti, ka nav jāpatērē laiks tos skaidrojot. Vairāk laika atliek vizuālā tēla atrādīšanai (ieturēta vecišķi brūnos, sārti dižciltīgos un aukstasinīgi zilos toņos) un atsevišķām apzināti neveiklām, bet tik ļoti komiskām, situācijām, kā arī garām pārrunām, kurās, tā starpcitu, tiek pieminēti dažādi vēsturiski fakti un ievērojami cilvēki, kuru dzīves it kā ietekmējis Ādams un viņa izteikti artistiskā daba.

 

Par filmas mūziku, kas viennozīmīgi ir filmas viena no svarīgākajām sastāvdaļām, lasiet atsevišķā bloga ierakstā – šeit.

.

Vērtējums: 4 / 5

.

 

only-lovers-left-alive-tom-hiddleston-foto-dal-film-012_mid

.