Cūku vārdotāja vara [filma: Upstream Color]

Upstream Color ir viena no tām filmām, kuras skatoties prasa lielu uzmanības daudzumu, lai saraustu kaut nedaudz sakarību un loģiku sižetā jeb, precīzāk – ainu un skatu virknējumā. Ārkārtīgi daudzās detaļas un teksti, kuras katra var vedināt uz citu domu, citu stāstu, kas tiek virpināti šajā filmā, padara to daudzslāņainu un interesantu. Sākotnēji varētu šķist mazliet nejēdzīgi, ja filmas skatīšanās laikā tu maini domas par ko vispār ir filma, kas tajā notiek, kas ir tie cilvēki, kāpēc viņi dara, ko dara un kāda tam visam saistība. Un vai vispār ir.

Varbūt režisors Shane Carruth ir paņirgājies par skatītāju un savirknējis šķietami saistītas ainas, ik pa laikam iepinot savstarpēji līdzīgus stāsta pavedienus, lai viss nešķistu pilnīgs bezsakars, un liktu prātot par redzētā kopainu, kuras nemaz nav. Kaut šķietami tā tas arī varētu būt, tomēr režisors, scenārija autors, producents, aktieris, mūzikas autors un operators savai iepriekšējai filmai Primer un arī šai, tomēr vairāk ar Upstream Color atstāj iespaidu kā par piesātinātu un sagraizītu stāstu. Ja gribat – kā puzzle, kur saliekamā bilde it kā ir zināma, bet trūkstošo gabaliņu dēļ rodas sajūta, ka varbūt tomēr ir jāsaliek cita bilde. Ļoti iespējams,  Shane Carruth, nestāstot hronoloģiski un ne visu stāstu kopā, mēģina izcelt ko īpašu, kaut ko, kas, skatoties uz kopbildi, nebūtu manāms. Kaut ko, kas liek paskatīties uz mūsu dzīvēm tā, ja no tām būtu izņemtas ārā atsevišķas detaļas. Cik tas maina ikdienu, to, kā cilvēks skatās uz lietām un kāds viedoklis viņam veidojas. Tas pats attiecas uz atmiņu, tās neesamību vai murgiem līdzīgiem fragmentiem, kas maisās pa galvu, un no kuriem jāizloba jēgu nomodā notiekošajā.

Bet varbūt viss ir pavisam vienkārši (nosacīti) un Upstream Color ir par šogad jau vairākkārt iztirzāto tēmu – reliģijām, sektām kā slimību, kā parazītu, kas cenšas mainīt, pakļaut cilvēku, to psiholoģisko stabilitāti sašķobīt vai sagraut, bet līdz stadijai, lai tā vēl ir kontrolējama. Vismaz, šķietami kontrolējama. Lai cilvēks bez sava saprāta un loģikas shēmām dara lietas, kas ir atšķirīgas no normas un pret jebkādām pašizdzīvošanas instinktiem. Par cilvēku nenoliedzamo vēlmi pakļauties kaut kam varenākam un to kā tas var tikt pielietots jeb izmantots. Vienot vai graut cilvēku komūnas, dziedēt vai iznīcināt cilvēkus – vienlīdz iespējami scenāriji pielietojot vienus un tos pašus instrumentus.

Vai cilvēks, kas saka  “i was born with disfigurement where my head is made from same material as sun”, un tādēļ nedrīkstot uz viņu skatīties, bet jāpakļaujas viņa sacītajam pilnībā, ievedot to dziļā hipnozes stadijā, kurā upuris neatceras kā norakstījis visu savu mantību attopas puspliks lauka vidū ir mazāk bīstams nekā noslēpumains cūku vārdotājs (gandrīz kā zirgu vārdotājs)? Tas nav zināms un aptverams, jo pēdējā darbības kaut izskatās ar dziļāku jēgu, humānākas, visa dzīvā vienojošas, iespējams ir daudz bīstamākas un to sekas nepareizi pārvaldītas var iznīcināt ne tikai atsevišķus indivīdus.

Līdzīgi kā sižetiskajā līmenī Upstream Color ir daudzslāņains stāsts, arī nofilmēta un ieskaņota tā ir, ja tā var izteikties, daudzslāņaini. Bieži bildē ir saksatāmi vairāki fokusi vai galveno varoņu skata punkti. Skaņa neapstājas pie tradicionālas muzikālas ainu papildināšanas lomas, – tā veido vides, dialogu, ambientās mūzikas miksu, kas brīžam pats par sevi ir stāstītājs.

4 stars

upstream color poster 2