Daudzšķautņainais stāsts [filma: Philomena / Filomena]

Britu režisors Stephen Frears vienmēr pratis veidot filmas, kas spēj piesaistīt plašas auditorijas uzmanību. Pārsvarā komēdijas ar citu žanru piejaukumiem – tā lai nav prasts zviedzamais, lai skatāmajam ir arī kāda paliekošāka un domāt rosinoša vērtība. Arī tīrs žanrs viņam nav svešs. Piemēram, godalgotā 2006. gada filma The Queen ar aktrisi Helen Mirren galvenajā lomā. Tātad, ļoti universāls režisors ar patīkamu vieglumu darbu rokrakstā.

 

Šogad, ciešā sadarbībā ar aktieri un komiķi Steve Coogan, režisors Stephen Fears izveidojis filmu Philomena. Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem un adaptēts no žurnālista Martin Sixsmith, kurš ir arī viens no filmas galvenajiem varoņiem, grāmatas The Lost Child of Philomena Lee. Šķiet visa projekta lielākā veiksme ir tieši Steve Coogan prasme materiālu padarīt skatītājiem viegli uztveramu, nezaudējot tā daudzšķautņaino dabu. Ik pa laikam, atkāpjoties no kopumā dziļi traģiskiem notikumiem, atsvaidzinot filmas gaitu ar kādu piezemētu gandrīz nemanāmu, pat intelektuālu joku. Tā arī Philomena ļoti organiski, notikumiem attīstoties, maina gan tempu, gan emocionālo tonalitāti – paviesojas gan ceļa filmas (road movie), gan detektīva stilistikās, bet, kas interesati – filmā tas notiek gandrīz nemanāmi, attiecīgi, nekad nesašķeļ filmu. Philomena izskaņā pat tiek aizskarts valsts līmeņa politika – problemātika likumdošanā saistībā ar geju tiesībām.

 

Jauki arī apzināties, ka Steve Coogan nav gājis vieglāko ceļu un nav izveidojis filmu, kurā akcentētu šausminošās mūķeņu izdarības vai vienkārši atkal un atkal apspriestu nabaga sievietes likteni, kurš ir tik ļoti pateicīgs prastam puņķainam kabatas lakatiņam kino formātā.

 

Interesanti, ka ļoti pieklājīgu vecumu sasniegušo aktrisi Judi Dench, kuru esam raduši redzēt vairāk valdonīgās lomās, šajā filmā atveido lāga kundzīti ar pieticīgu ikdienu un skatījumu uz dzīvi. Kā izrādas, Judi Dench arī šādu tēlu izdodas padarīt ticamu un pārī ar Steve Coogan viņu izteiktais un klasiskais britiskums iegūst īpašu auru. Viss ir tik dabisks – pat šķietami neticamā draudzība filmā Philomena izveidojas tik organiski, ka pat nav tā īsti manāmi ierastie “sadraudzēšanās” elementi.

 

Par spīti smagajai tēmai filma izdevusies, kā angliski mēdz teikt “feel good movie” stilā, kas priecē un iespējams piesaistīs plašāku cilvēku loku un vēlreiz atgādinās, ka ne vienmēr Eiropas kino ir šauram izsmalcinātiem kinomīļiem paredzēts produkts, bet gan patīkama un intelektuāla skatāmviela.

.

Vērtējums: 3 / 5

.