Eksremālās attiecību risināšanas metodes [filma: Serious Moonlight]

Serious-moonlight-2009

Vai esiet ievērojuši cik vienveidīgi un aizmirstami ir romantisko komēdiju filmu plakāti – visi ar baltu fonu un abi galvenie varoņi ar mazliet (dažreiz pat ļoti) dīvainām sejas izteiksmēm? Šīs – Serious Moonlight plakāts nav izņēmums. Arī sižeta vadlīnijas un klasiskās French Kiss pāra – Meg Ryan un Timothy Hutton atkalapvienošanās man nesignalizēja par labu kino. Ir tik daudz filmu, kur atkārtoti saliekot kopā zināmas filmas komandu, beigās iznāk vien čiks – lēts reklāmas triks – tiek spekulēts uz ļautiņu vēlmi redzēt kādreiz tik iemīļotus varoņus. Atceramies, pāra – Julia Roberts un Richard Gere klasisko Pretty Woman & pabriesmīgo Runaway Bride, vai arī Adam Sandler un Drew Barrymore amizanto, bet sirsnīgo The Wedding Singer un biklo 50 First Dates.


Bet!


Kaut arī šīs aktieru tandēma atkalapvienošanās filmas sižets ir diezgan paredzams, šī ir ļoti atspirdzinoša komēdija, jo spēja pacelt klasisko mīlas trīsstūra problemātiku pavisam citā, manuprāt neredzētā (filmā gan izsaka minējumus, ka šāds situācijas iespējamais risinājums visticamāk jau ir kādam ir ienācis prāta) komiskuma līmenī. Kā izrādās, lai to panāktu nevajag nemaz tik daudz. Apmainiet vietām pāra lomas – vīrs spēcīga rakstura ar veiksmīgu karjeru un sieva laimīga mājsaimniece – veidojas interesanta augsne komēdijai par klasisko stāstu: vīrs pamet sievu, lai aizbēgtu pie gadiem jaunākas mīļākās. Ak jā – kā arī ar līmlenti pie poda pielīmētu vīru!


Filmēšanas stils un dialogi atgādina teātra izrādi un teātrim raksturīgo tēlošanas manieri, bet šeit vēlos piebilst, kā ne sevišķi liels teātra piekritējs, tas filmai ir milzīgs ieguvums un padara situācijas, kas ne tuvu būtu vērtējamas kā ikdienišķas, ārkārtīgi reālistiskas. Uzskatu, ka šī ir gandrīz labākā Meg Ryan lomā, ko esmu redzējis. No vienas puses, viņai tas ir mazliet (atkal) sānsolis no klasiskā tēla, bet no otras puses, varbūt tā ir loģiska gadiem filmās veidotā tēla attīstība un, lai nekļūtu par izsmieklu – mūžīgi tēlojot, caur rozā brillēm pasauli uztverošu drostaliņu, viņa šajā lomā ieliek mazliet pašironiju un asumu.


Ceru, ka pašmāju kino nozares pārstāvji pamanīs šo filmu un ņems par piemēru, jo salīdzinot šo filmu ar Mika Ozoliņa Es gribu tavu meiču, spriežu, ka nebija nošauts pilnīgi garām. Nesaku, ka “Meiča” bija izdevies kino, bet tika pierādīts, ka ar mazu budžetu var panākt kvalitatīvu bildi un komisku situāciju var parādīt arī četrās sienās filmējot. Kā arī, zinot, ka mums nav kino aktieru, bet gan tikai teātra aktieri, ar tikai teātrim raksturīgu aktierspēli, šāda veida filmas, kas fokusējas uz dialogiem varētu būt Latvijas vienīgais loģiskais kino attīstības virziens.