Far from the Madding Crowd / Tālu no trokšņainā pūļa Klasika glancēto žurnālu stilistikā

Šķita jau, ka viens no talantīgākajiem dāņu režisoriem Thomas Vinterberg pēc savdabīgās, bet aizraujošās amerikāniskās mazpilsētas noskaņas pārfrāzēšanas filmā Dear Wendy, sūrās divu brāļu attiecību drāmas Submarino un 2012. gada vienas no labākajām drāmām The Hunt ar Mads Mikkelsen galvenajā lomā, ir gana virtuozs, lai iznestu klasisku stāstu mūsdienām jēgpilnā un saistošā veidā. Iespējams, pat stilizējot un pārfrāzējot to.

Bet, kā izrādās britu rakstnieka Thomas Hardy 1874. gada romāns Far from madding crowd, kas sākotnēji publicēts kā daudzdaļīgs stāsts Cornhill Magazine ikmēneša literatūras žurnālā, dāņu režisoram ir bijis pārāk ciets rieksts, un rezultāts sanācis nevajadzīgi vienkāršots un izteikti samocīts. Kas izbrīna kaut vai tādēļ, ka šī nav pirmā ekranizācija (var pasmelties iedvesmas) un stāsts nav no tiem daudzslāņainākajiem, kuros apmaldīties un nozaudēt fokusu. Ņemot par piemēru filmu Midnight Cowboy un Marathon Man režisora John Schlesinger šī stāsta 1967.gada ekranizāciju, kas atbilstoši tiem gadiem ar vienkārši, rāmi un secīgi izveidotu stāstījumu panācis atbilstošu vides atainojumu un izveidojis veiksmīgu galveno personāžu emocionālās saskarsmes platformu.

Turpretim Vinterberga gandrīz piecdesmit gadus vēlāk radītais darbs, kam ir gandrīz stundu īsāks ekrānlaiks, jau no pirmajām ainām šķiet sasteigts darbs, kas nepamatoti paļaujas uz skatītāja erudīciju, pārzinot oriģinālu. Vinterberga darbs ātri joņo cauri notikumiem, gandrīz neko neizlaižot un gandrīz ne uz mirkli nepakavējas galveno tēlu raksturu izpētē, darbību motivācijas skaidrojumos un situācijas ekspozīcijā. Filma atgādina maza bērna cītīgu, bet pārlieku vienveidīgu un šķietami nebeidzamu notikumu virknējuma atstāsta manieri.

Turklāt filmai piesaistītā talantīgu aktieru trupa –  Matthias Schoenaerts, Juno Temple, Carey Mulligan, Michael Sheen, Tom Sturridge visi kā viens atgādina kāda Brodvejas mūzikla pārlieku spilgtās un koptās drēbēs tērptus varoņus, kuriem ir dots uzdevums, gluži kā tajās bērnības spēlēs, kurās esam visi piedalījušies, “paspēlēties zemnieku saimniecībās” – šķiet nevienam tā īsti neinteresē autentiskums, varoņa pārdzīvojumi vai pārdomās. Ir tikai darbības, izteiksmīgi izrunāti teikumi un ik pa laikam brīnišķīgi nofilmēta krāšņa aina.

Uzskatu, ka šādas, bezdvēseliskas un bez sava īpaša rakstura veidotas klasisku romānu ekranizācijas mūsdienās ir diezgan bezjēdzīgs darbs. Šobrīd tam jēgpilnāka vieta varētu atrasties televīzijā, mini-seriāla formātā. Kā spilgtu piemēru klasikas ekranizācijā ar izteikti svaigu skatījumu un tā saukto rakstītā pārfrāzējumu, pat mērenu atkāpi no tā, varu ieteikt Emily Brontë romāna Wuthering Heights tāda paša nosaukuma režisores Andrea Arnold (Red Road, Fish Tank) filmu.

P.S. Lai viss nebūtu tik skumīgi – filmā ir pāris ainas, sarunas, kas atmosfēras ziņā atgādina par skandināvu, varbūt pat Ingemara Bergmana, kino tik bieži sastopamo tiešuma atbruņojošo spēku.

Vērtējums: 2 / 5