Feikais atrastais videomateriāls [filma: Chronicle / Hronikas veidotāji]

Chronicle_p

 

Visi režisora Josh Trank debijas kino lauciņā filmas Chronicle / Hronikas veidotāji salīdzinājumi ar Cloverfield un The Blair Witch Project  ir mazliet pievilkti aiz ausīm. Te tomēr tas kopīgais ar minētajām filmām – “found footage” bilde, ir pārlieku nospodrināta, un pārāk bieži šķiet, ka aiz kameras tomēr ir reāls operators, nevis puika, kas filmē pilnīgi visu kas ar un ap viņu notiek, lai to droši varētu ierindot šo filmu plauktiņā. Salīdzinājumam – realitātes šovus par slavenību dzīvēm taču neviens vairs neuztver kā īstenību, un nevajag piemirst, ka jau pirmajā amerikāņu realitātes šovā, kura aizkulises vērojamas filmā Cinema Verite, bija lielas problēmas ar realitāti, jo (kā izrādās) jau tad, kad zāle bija zaļāka un skandāli neikdienišķāki, neviens tā īsti nekāroja redzēt rāmo ikdienu, bet gan kādu uzspēlētu ainu, kurai ar patiesību ir nekāda vai ļoti attālināta saistība. Tādēļ arī Chronicle man daļēji nenostrādāja, jo tīrā, kaut raustīgā, bezfokusa un neordinārās kompozīcijas bilde, obligātais kā no grāmatas galvenā varoņa pāri nodarījumu atainojums, lai rastu pamatojumu viņa ļaunumam, likās uzspēlēts, kādam speciāli smuki izstāstīts un, kas pats ļaunākais, izstiepts pārāk garš. Ja filma gribēja būt, kas revolucionārs un atšķirīgs, nevajadzēja iet ierasto, jau līdz vēmienam atskatīto varoņa/antivaroņa rašanās ceļu. Filmai vajadzēja sākties momentā, kad tiek novākts pirmais cilvēks (uzminiet kādas ādas krāsas pārstāvis?). Tādejādi iegūstot daudz inovatīvāku pieeju un ievelkot skatītāju notikumu virpulī, taipat laikā ļaujot ik pa brīdim (teiksim ar kādiem flashbackiem) savākt kopējo notikumu ainu.

 

Mācoties jau no minētajām found footage stila filmām, vēl pievienojot nelielu „pa īstam vai tomēr nē” jautājumu kā I’m Still Here un misticismu, drebelīgumu un obligāto sajūtu, ka filmēts ar kādu neprofesionālu kameru kā Apollo 18 vai Paranormal Activity, varēja patiešām sanākt (nebaidos no šī apzīmējuma) kulta filma, bet diemžēl jāsaka, ka diez vai pēc kāda laika atceroties par Chronicle, varēšu to ierindot found footage tipa filmu plauktiņā. Drīzāk jau pie kārtējā dīvainā supervaroņu stāsta mēģinājuma.

 

Chronicle-trailer

Pēdējo gadu supervaroņu stāstu ekranizāciju daudzums ir novedis līdz tādam kā paralēlam atzaram kino, kur supervaroņi tiek atainoti ne tik spožā un viennozīmīgi pozitīvā gaismā. Sākas tas ar diezgan veiksmīgo komēdiju Kick-Ass, kas lielā mērā parodēja gandrīz visus klasiskos supervaroņu izgājienus, un ne tik veiksmīgo, bet absolūti vizuāli un komiski piesātinātāko Scott Pilgrim vs The World, tad sekoja pārsteidzoši tiešā un brutālā filma Super, kas principā sevi nogremdēja ar savu pārlieko tumšumu, tad nāca Green Hornet un Griff the Invisible, kas katra pa savam izgāzās un bija par garu jau pēc pirmās pusstundas. Protams, daži cenšas vairāk spiest uz komisko, neveiklo, citi uz drūmo un reālistisko cilvēku, kas pieņem supervaroņu identitātes, bet citi ir vienkārši tizli mēģinājumi, kuru rašanās iemesls nav saprotams.

 

Lai gan Chronicle notikumi un galvenie varoņi tā īsti neatbilst terminam supervaroņu stāsts, jo tur nav neviena varoņa un taisnības cīnītāja vai nevainīgo, vārgo aizstāvētāja, mūsdienīgā  visa kategorizācijā saskaitot tagus: Telekinēze, Lidojoši_cilvēki, lidojoši_objekti, pārcilvēcīgs_spēks, atriebība, no_nūģa_līdz_krutajam sanāk, ka tā, ja ne bojeviks, tad supervaroņu stāsts sanāk jau nu noteikti. 

 

Df-04400

Filmā labākā (vienīgā) doma: ja mēs kā cilvēki, bez sirdsapziņas pārmetumiem varam/drīkstam nogalināt mušas utml. mazās radības, tad kāpēc gan tik savā varēšanā pārākais galvenais varonis nevarētu nogalināt cilvēkus, kas viņam traucē dzīvot vai gluži vienkārši kaitina? Kur un vai patiešām tur ir kāda atšķirība?

Varu vēl piebilst, ka pēdējo divdesmit minūšu grautiņš, tīri no vizuāli inovatīvās puses ir ļoti interesants. Patiešām žēl, ka šādā garā neturpinājās, teiksim, puse filmas, jo tāpat neviens nejutīs līdzi nabadziņam pusaudzim un nepriecāsies par jau tūkstoš reižu redzētām vecāko klašu ballītēm ar dzeršanu un iešanu uz augšstāvu.

P.S. Iesaku noskatīties režisora Josh Trank sarakstīto un daļēji režisēto izbijušu Irākas kara militāristu bankas aplaupīšanas un ķīlnieku situācijas izklāstu astoņu sēriju mini seriālā The Kill Point.