Rīga 2041 Filmu skolas vingrinājumi

Ja mēs ignorējam faktus, ka filmas veidotāji un tās popularizētāji, apgalvojot, ka Rīga 2041 ir filma, turklāt pirmā 3D filma Latvijā, ir mazliet samelojušies, tad tā īsti par šo izstrādājumu diži vairāk nav ko teikt. Pat tādā līmenī, ka ne labu, ne sliktu.

Tātad par to “filmu”. Īsfilmu kopumu, pie tam trīs īsfilmu un tik pat reklāmas rullīšus, dēvēt par filmu ir pat mazliet ambiciozāk nekā, kad Kanye West, laižot klajā savu Runaway, (principā vienota sižeta videoklipu kolāžu) dēvēja par “kino pieredzi”. Un paši saprotiet, būt ambiciozākam t.i. skaļākam izteicienos par pašu Kanye West ir bīstami. Primāri jau ticamības līmenis šādai ambiciozitātei ir zem nulles. Bet, ja nopietni, tad Rīga 2041 “sastāvā” ir trīs īsfilmas, kas ievada vēl trīs reklāmas klipi. Lai nemānītu skatītāju, pareizi to būtu dēvēt tā pat, kā to darīja 2012.g. Lielā Kristapa īsfilmu kategorijas nominantu īsfilmu kopums “6 Stiķi”, kas vēlāk tika izrādīts Latvijas kinoteātros – īsfilmu programma.

Bet, runājot par to revolūciju un iešanu līdzi pasaules standartiem, lūk, absolūti nesaistīta informācija: nule kā lielākie TV ražotāji paziņojuši, ka 3D tehnoloģija viņiem ir mirusi – to, ka “filma” Rīga 2041 ir 3D formātā, turklāt, veidotāji to paveikuši kā mūsu zemes pionieri – pirmie, arī nākas konstatēt, ka nu gluži patiesība tā nav. Tā kā noskaidrojām, ka Rīga 2041 patiesībā ir īsfilmu programma, tad sanāk viņi nav pirmie, kas izmantojuši 3D tehnoloģijas, lai pastiprinātu sava stāsta efektu, jo jau 2011. gadā VKKlubs izveidoja 3D īsfilmu Deja Vu ar aktrisi Dārtu Daneviču galvenajā lomā (brīvi skatāma šeit). Teiksiet, ka Rīga 2041 un Deja Vu 3D tehnoloģijas ir nesalīdzināmas, jā, bet es šeit vairāk par faktu kā tādu – ķeksīti, kuru Deja Vu ievilka trīs gadus pirms Rīga 2041.

Par īsfilmām… Ir apsveicami, ka ir entuziastiski cilvēki, kuri dod šādiem projektiem finansējumu, pat ja tā ir valsts nauda (neņemšos noskaidrot, jo nu…nav būtiski), bet pilnībā paļauties uz projekta izdošanos tikai tāpēc, ka tās veidotāji jauni un enerģiski censoņi, ir mazliet naivi. Kontrole pār projektu šādā gadījumā ir būtiskāka nekā citos gadījumos. Viens ir tas, ka jauni un nepieredzējuši, otrs – projekts iecerēts kā vismaz nosacīti vienots stāsts/vīzija par nākotnes Rīgu. Diemžēl Rīga 2041 īsfilmas tā arī palikušas tādu ļoti labi nostrādātu, bet aizmirstamu filmu skolas absolventu līmenī.

Vairakkārt apmeklējot filmu skolu absolventu īsfilmu skates, ir pierādījies, ka no tās čupas cilvēku ir tikai pāris indivīdu, kuri, jau absolvējot skolu, zina savu ceļu un strādā pārliecināti, profesionāli. Šīs pāris īsfilmas arī ir vienīgās, kas paliek atmiņā, pat vairākus gadus. Īsfilmu programmu Rīga 2041 skatījos 2014. gada pašā gada nogalē, šobrīd – pēc mēneša, man ir grūti atsaukt atmiņā šo īsfilmu notikumus.

Īsfilmas, visas kā viena, ir neinteresantas, tukšas un atgādina labi veiktu vingrinājumu noteiktā tēmā. Ne vairāk, ne mazāk. Cik kritiski tās vērtēt, ir atkarīgs no jūsu skata punkta. Ja ticam, ka tā ir filma, tad Rīga 2041 izceļo caur bikla debitanta centieniem, TV ekrānu ranga melodrāmiņai un noslēgumā pat nelielam, protams, ārkārtīgi novienkāršotam, britu radītā futūristiskās vīzijas seriāla Black Mirrors sērijai Be Right Back plaģiātam. Bet tas pat nebūtu nekāds pārmetums, ja darbs būtu interesants un saistošs.

Rīga 2041 veidotājiem ir pārliecībā, ka Rīga 2041. gadā būs saFotošopēta skaistbilde ar glancētu žurnālu (piedodiet – tikai izteiciens) tipa problēmām. Nu tās pašas – patērētājkultūras apmātie un pēc perfekcijas tiecošies ļautiņi, kuri kā nu kurš atskārst, ka vienkāršība, patiesums pret sevi un apkārtējiem ir vienīgā paliekošā pasaules vērtība.

Vērtējums: 2 / 5

.