Gaismas pils simfonija [filma: Pēdējā tempļa hronikas]

Plakats_pth

Jau iesākumā teikšu, ka Dāvja Sīmaņa „Pēdējā tempļa hronikas” nav vienkārši dokumentālā filma, bet gan, kā man patiktos to dēvēt – dokumentālā mākslas filma. Uzskatu, ka tā ir vizuāli skaistākā Latvijā tapusī. Ar savu kadra skaistumu, nosvērtību un attēlojamā simbolismu tā izstāsta tieši tik daudz, cik nepieciešams katram individuāli. Tā ir neuzbāzīga, gandrīz kā dzeja skanīga un taipat laikā neitrāli diezgan precīzi formulē stāstu par Nacionālās bibliotēkas „Gaismas Pils” celtniecību, tajā iesaistītajiem, bet visvairāk jau par tās idealizēto tīro un skaisto vīziju.

 

„Pēdējā tempļa hronikas” nemēģina iedziļināties visās netīrajās, izšķērdīgajās un bieži ne sevišķi labi izskaidrotajās bibliotēkas celtniecības laika peripētijās. Un par to vislielākais paldies. Kas, ko un kapēc mēs droši vien vispilnīgāk un visplašāk varam uzzināt no kārtējā De Facto raidījuma, un ar vienu filmu varbūt arī būtu bijis par maz. Šī dokumentālā filma kalpo kā cieņas izrādīšana arhitektam Gunāram Birkertam un parastajiem cilvēkiem – strādniekiem, kam jāuzceļ šī milzīgā un tik simboliskā celtne.

 

4792435_original_1352107706

Tā lēnīgi, kā filmas aprakstos minēts, poētiski skaidro sākotnējo ideju un tās cēlo mērķi. Cik šis grāmatu izglītojošajam aspektam paredzētais piemineklis ir simbolisks kā augšāmcelšanās no tumsonības un gūstā pavadītajiem gadiem, bet cik, iespējams, nepiemērots tas izrādījies tieši šim brīdim (vai arī jebkuram citam). Ideja radusies Amerikā dzīvojoša latvieša prātā un, kā viņš pats atzīst, tā ir idealizēts skatījums, kādai Latvijai būtu jābūt ar atbilstošu gaismu nesošu templi vai baznīcu. Par nožēlu idejas autors atzīst, ka projekta realizētāji tautai nepietiekami izskaidrojuši ideju un tās realizācijas nepieciešamību, tādejādi nonākot situācijā, kur čum un mudž no ļautiņiem, kas, īsti nezinot detaļas, noliedz šīs ēkas nepieciešamību, bet tās celtnieki, maksimāli distancējoties, necenšas sevi apgrūtināt ar šādiem jautājumiem. Vienkārši tie pieņēmuši celtniecību kā neizbēgamu faktu un savu maizes darbu.

 

Filmā ir interesants novērojums par iesaistītajiem cilvēkiem – tiek salīdzināti Birkerta kunga svešumā un ilgās pēc dzimtenes (kopš 1943.g. nedzīvo Latvijā) tapusī ideja ar ceļamkrāna operatores Taņas līdzsvaroto dzīves skatījumu. Taņa gluži tāpat kā Birkerta kungs, dzīvojot sev ērtā un patīkamā vietā, dziļi sirdī tiecās atgriezties savā dzimtenē. Tikai Taņai šīs ilgas un cieņas izrādīšana ir stipri mazāka mēroga – Krievijas karogs ceļamkrāna kabīnē.

 

Filmas plašās interpetācijas iespējas un lēnais gājums riskē skatītāju padarīt miegainu un to nodēvēt par garlaicīgu. Bet varbūt šoreiz bez uzpūtīga snobisma ir jāatzīst, šī nav filma ikvienam. Tas nav vienkārš skaidrojošais materiāls. Tā ir sibolismiem pieblīvēta gudra dokumentālā filma, kura jāmāk skatīties un klausīties. Un pats galvenais, tā šobrīd ir tikpat aktuāla kā pēc desmit un divdesmit gadiem.