Gibsons arī kā Bebrs turpina grimt [filma: The Beaver]

L_1321860_d6da96c5

 

 

Pirmo reizi uzdzirdot par filmu The Beaver ar Mel Gibson galvenajā lomā, es biju pārliecināts, ka tā būs animācijas filma… nu vismaz komēdija. Diemžēl izrādījās, ka tā ir drāma par pusmūža vīru, kas pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma kļūst šizofrēnisks un turpmāk komunicē tikai ar savas rokas, ietērptas bebra veidolā, starpniecību.

 

Pieļauju, izveidojot pareizo noskaņu un sižeta ievirzi, te varētu sanākt laba sevis meklējumu drāma, bet Mel Gibson pēdējo gadu ārpus kadra sadzīviskie nesmukumi un uzmācīgā uzmundrinošā filmas mūzika, kas ir gluži kā no kādas romantiskās komēdijas, itin nemaz nepalīdz Gibsona izmisīgajiem centieniem notēlot dzīves sagrautu divu bērnu tēvu un padara visu filmā redzamo par banālu un paredzamu stāstu, kas noslēgumā, it kā vēloties pierādīt savu īpašumu, mēģina būt šokējoša vai (un) pārsteidzoša, bet īstenībā iebrauc vēl lielākās auzās nekā sākumā (ja saņemsieties noskatīties sapratīsiet), kad pusaizmiguša Gibsona tēla roka sāka runāt ar savu saimnieku!

 

Lai arī filma ir tikai pusotru stundu gara, ir sajūta, ka tas ir divtik par daudz, lai pilnvērtīgi izklāstītu savu sakāmo. To nopratusi, filmas režisore Jodie Foster darījusi ko lietas labā – palīgā nāk paralēlais, vecākā dēla un skolas karsējmeitenes attiecību stāsts. Un kā beigās izrādījās, šis filmas vienkāršais, bet patiesais Anton Yelchin un Jennifer Lawrence attiecību iztirzājums, man bija vienīgais filmā baudāmais aspekts. Iespējams tas tikai tā likās pretstatā priekšplānā notiekošajam vājprātam, bet kāda atšķirība – nostrādāja.

 

Iecerētais Mel Gibson aktiera solo izgājiens sanācis pārāk izkliedēts uz pārāk daudz komponentēm, kuras visas tikai traucēja un galu galā iznīcināja potenciāli labu mini drāmu – depresīva vīra sevis meklējumi dialogā ar savu iekšējo es, šajā gadījumā ar Bebra kungu.