Glancēti un sekli [filma: jOBS / Džobss]

Režisors Joshua Michael Stern, kurš, kā internets man saka priekšā, vairāk “specializējas” sliktu TV un straight-to-video līmeņa filmu veidošanā (gan kā scenārists, gan režisora krēslā), ar iesācēja Matt Whiteley scenāriju izveidojis filmu ar nosaukumu jOBS – stāsts par pirmo un progresīvāko operētājsistēmu personālajiem datoriem radītāju, kā arī lietotājinterfeisa nozīmīguma un intuatīvā dizaina reliģijai līdzīgās pārliecības aizsācēju Steve Jobs. Nepietiek ar šo nepieredzējušo un šāda ranga darbam visādā ziņā nepiemēroto vīru duetu, šī mūsdienu sabiedrībā tik svarīgā vīra biogrāfiskā stāsta galvenās lomas atveidošanai tika noalgots mūžīgo studentu, pajoliņlomu un modeļsejas īpašnieks Ashton Kutcher.

 

Nezinu, kādu mērķu vadīti par galvenajiem filmas cilvēkiem tika izvēlētie tieši šie cilvēki. Varu tikai minēt, ka smukģīmītis un pelnošākais TV aktieris Ashton Kutcher izvēlēts tikai pateicoties savai vizuālajai līdzībai ar Stīvu Džobsu. Bet zinot viņa absurdo cenrādi, pieļauju, ka no filmas 12 miljonu $ budžetas nekas daudz vairs nebija atlicis un pārējā komanda bija jāpiemeklē ne tādu, kādu gribētos, bet gan tādu, kādu varēja atļauties. Nezinu, vai tā tas arī bijis, bet galu galā, nav jau arī vairs būtiski.

 

Filma jOBS, kas ar īpašo filmas nosaukuma rakstību atsaucas uz psihisku slimību/traucējumu kopumu, kuru sastāvā nereti arī piemin demenci un vājprātu, jau pirms pats produkts redzēts, sniedz nepareizu un neviennozīmīgu iespaidu. Lai arī Stīvs Džobs bija cilvēks, ar kuru komunicēt bija izaicinājums un izdabāt ļoti specifiskām prasībām bija bieži vien neiespējams, es nedomāju, ka tas ir cienīgi viņam piedēvēt šo slimību (labojiet, ja kļūdos un viņam tā tika diagnosticēta).

 

Kā arī tik ikoniska persona, par kuras eksistenci, kādu rakstura īpašību vai interesantu faktu saistībā ar viņu, zina teju visi ar datoriem saskārušies cilvēki, diez vai bija pelnījusi tik vispārīgu un neko neizskaidrojošu filmu. Patiesībā filmas jOBS stāstījums, faktu vieglprātīgais un bezmērķīgais izbārstījums atgādināja par 1950. gada filmu In a Lonely Place, kurā Humphrey Bogart atveido garlaikotu, reiz veiksmīgu filmu scenāristu, kurš, nevēloties tērēt laiku, lasot kārtējo grāmatu, kuru viņam uzdots adaptēt scenārijā, pie sevis uz mājām uzaicina kādu dāmu, kura, tikko izlasījusi šo grāmatu, bez apstājas par to vervelē. Tā nu viņš, ļoti pavirši ieklausoties dāmas stāstītajā, laiski malko vakara dzērienu un novērtē nesen kaimiņos ievākušos blondo kaimiņieni. Arī filmas jOBS atgādina “viena tante teica”, “kādā žurnālā lasīju”, “kaut kur dzirdēju” un “to taču visi zina” stila faktu apkopojumu klasiskā biogrāfiskā stāstā, kurā neiztrūkstošās detaļas: zīmīga personība, centība, neatlaidība, veiksme, krišana no un atgriešanās tronī, un triumfs ir vienīgie elementi, kas filmu tur kopā.

 

Filmas pirmās ainas efektivitāte ar pārsteidzoši precīzo Džobsa ķermeņa plastikas un runas stila imitāciju, prezentējot pirmo iPod, ir ārkārtīgi kvalitatīvi paveikts darbs, bet diemžēl jāsaka, ka pēc šī ievada viss turpmākais liek vilities un informē par šī vīra savdabīgumu bilžu…, ja gribat, dzeltenās preses ilustrāciju ar īsu komentāru zem tām, līmenī. Neko īsti nepaskaidrojot un neiedziļinoties rīcības saknē. Filma paliek imitācijas līmenī, atgādinot kādu pieklājīgi veidotu Mtv raidījumu/tv filmu ar iestudētiem dialogiem un centību uzburt to laiku atmosfēru. Gluži tāpat kā Ashton Kutcher pēc minētās ainas turpmākās filmas laikā ar retiem izņēmumiem spēj izrauties no savdabīgas atdarināšanas un pat kariķēšanas, kas kombinācijā ar viņa naudu pelnošo smaidiņu ir vienkārši skumjš skats.

 

Atliek vien cerēt, ka runas par Aaron Sorkin (The Social Network, Moneyball, West Wing, The Newsroom) darbu pie cita Steve Jobs pilnmetrāžas projekta scenārija rakstīšanas izrādīsies patiesība, un drīz vien mums būs iespēja redzēt atbilstoši izklāstītu, daudz niansētāku un padziļinātu rakstura izpētes filmu par šo pāragri aizsaulē aizgājušo digitālās pasaules ikonu.

2 stars