Glancēts tukšums [filma: The Equalizer / Stabilizators]

Nu jau kādu laiku aktieris Denzel Washington ir pievienojies to cienījamo aktieru pulkam, kuri pastiprināti pievērsušies sev nepiemērotu lomu atveidei. Es domāju savam vecumam nepiemērotu. No šo vīru pulciņa Liam Neeson ir spilgtākais vārds (jo gluži vienkārši Bruce Willis ne kotējas, ne interesē vēl kādu), kurš pēdējās piecgades laikā piedalījies tik daudz asa sižeta filmās, kur atveido sīvo nokaitināto džeku, ka vairs pat nav būtiski, kā nākamo filmu sauks – tās visas jau ir Taken filmas (arī šogad vien jau ir divas, un šobrīd filmē (vismaz) vēl vienu). Bet par Denzel. Savu karjeras renesansi piedzīvoja 2001. gadā pēc piedalīšanās filmā Training Day – par lomu saņēma Oskara balvu (jau otro).

 

Kopš šīs filmas daudz ūdens aiztecējis, aktieris piedalījies lērumā filmu, bet tipāžs kaut kā īpaši nemainās. Protams, situācija nav tik kritiska kā iepriekš minētajiem kungiem, bet tik un tā – nekādu pārsteigumu vai interesantu raksturlomu nav bijis šim aktierim jau labu laiku. Šis fakts nekrita acīs līdz pat brīdim, kad noskatījos viņa jaunākās filmas The Equalizer treileri. Tā ir aktiera trešā filma, divu gadu periodā, kurā atveido vēso, super-atjautīgo, ne īpaši pēc likuma un spēles noteikumiem spēlējošo bandu apkāvēju (lai vai kas viņš kurā filmā bija un pret ko viņš cīnījās – doma viena). Un nezinu kā jums, bet man tas diezgan pamatīgi pabojā iespaidu par jebkāda veida kreativitāti – gluži vienkārši zūd interese un mazākās empātijas iespējas.

 

Mūsu platuma grādos domāju, ka nav daudzu, kuri būtu pazīstami ar ASV astoņdesmito gadu TV seriālu The Equalizer. Vien acīgākie šo seriālu pamanija pavīdam TV ekrānā kādā ainā Michael Bay filmā Pain and Gain. Tādēļ arī pie mums nav dzirdēts kādu skaļi spļaudoties un nolādam to dienu un personu, kura izdomāja, ka ir jāveido lielbudžeta grāvējs uz šī seriāla motīviem, turklāt galvenajā lomā ņemot melnādainu aktieri. The Equalizer ir atkalsatikšanās filma aktierim Denzel Washington un režisoram Antoine Fuqua – abi kopā strādāja pie jau pieminētās Training Day. It kā jau daudzsološi. Bet atgādināšu par to ūdens daudzumu, kurš aiztecējis un to, ka ne režisors vairs veido tik interesantas filmas, ne Denzel tādās piedalās. Viss kopā vairāk atgādina: “uztaisīsim vēl vienu filmu – par godu vecajiem, labajiem laikiem”.

 

Un patiesībā tā arī ir, The Equalizer ir nopulēts un spriedzes ainās līdz vēmienam izskaitļots asa sižeta kino, kurā nav ne mazākā vieta atvēlēta kaut kam dzīvam, cilvēciskam, kā saka, sirdi plosošam. Viss filmā ir izteikti skatuvisks – “kā filmās”. Pat ikdienišķās un it kā klusās dzīves ritms šķiet saspīlēts un uzprišināts, lai būtu piemērots glancētu žurnālu lapaspusēm. Kas varbūt kaut kādā ziņā netraucētu, ja pati filmas sāls – sūrais Denzel tfu-ti Roberts McCall būtu džeks, kuram just līdzi un kautiņu ainas liktu notrīcēt un mazliet (nu vismaz mazliet) ieplēst acis. Bet. Apmēram pēc kādas trešās reizes, kurās tiek demonstrēts izbijušā superaģenta superspējas vienā acu mirklī novērtēt telpā notiekošo un pat noteikt laiku, kādā (un kā) iespējams novākt visus tur esošos indivīdus (ja atceramies, kā tas notika Guy Ritchie filmā Sherlock Holmes, aizraujoši nebūs), saproti, ka interesantākais ir klausīties, cik ļoti viena no otras atšķiras plīstošo arbūzu t.i. skaņa kā tiek uzšķērsts kārtējais mafiozo-krievs.

 

Pat atmetot visu nevajadzīgo glancējumu, The Equalizer liek vilties. Visi tēli, ieskaitot it kā noslēpumaino galveno varoni, ir klišeju klišejas un vienas nots un divu emociju jājamzirdziņi, kuri turklāt ir ļoti švakā izpildijumā – kārtējā filma, kurā krievi ir pasaules ļaunuma naba un amerikā krieviski pat visizteiktākā, atvainojos, slāvu morda, krieviski runā ar katostrofālu akcentu. Nemaz nerunājot par karjeras ceļā mazliet nomaldījušos aktrisīti Chloë Grace Moretz, kura šeit atveido mazgadīgo ielasmeitu (Taxi Driver atsauce… vai nejauša līdzība) Teri jeb kā atklājas Alīnu (varbūt Aļonu?), kuras krievu valodas izruna ir tik slikta, ka tikpat labi varētu būt poļu vai ukraiņu. Tā arī jauko atsauci par grāmatas The Old Man and the Sea notikumu līdzību ar filmas galvenajiem varoņiem, filmas veidotāji izvēlējās akcentēt, pat noskaitīt kā skaitāmpantiņu, līdz ar to arī tas šķiet pārlieku noplacināts elements.

 

Lai vienkāršais kā rādītājpirksts atriebes stāsts skatītājiem šķistu kolorītāks… varbūt daudzslāņaināks, filmas veidotāji starp galvenā stāsta aprisēm iemetuši vairākas mazas novelītes, kuras nodemonstrē, ka vecais Depo darbinieks – izbijušais superaģents McCall, īstenībā nav nekāds tuvu pensijas vecuma cilvēka dienas rituma piekritējs, bet īstenībā diezgan intensīvā grafikā izrēķinās ar visiem ļaundariem, ar kuriem saskaras viņa lielveikala kolēģi. Diemžēl arī tas nepalīdz filmas kopējai sajūtai – vien sadrumstalo to un pagarina filmu līdz kaitinošai hronometrāžai – 131 minūte.

.

Vērtējums: 2 / 5

.