Groza bumbas teātris [filma: Sapņu komanda 1935]

2011-07-02_1304432922_spanu_komada

Negribīgi, bet tomēr es cerēju, ka trešajā Andreja Ēķa un Aigara Graubas dueta filmā „Sapņu Komanda 1935” šie būs gājuši uz priekšu un mācijušies no iepriekšējo filmu kļūdām. Tomēr, lai cik ļoti es gribētu atrast šajā filmā pozitīvo un izdevušos momentus (jo uz  veiksmīgu filmu mēs, latvieši, kopumā varam cerēt vien reizi trijos gados, ja ne vēl retāk), to ir tik maz, ka mazliet šķebina un patiešām paliek žēl manis iztērētās naudas (no valsts budžeta piešķirtās).

 

Lai būtu pieminēts – jā, teatrālums aktierspēlē ir jau saucams par monumentālu, un dialogu absolūta neatbilstība realitātē notiekošajiem ir fenomenāla. Šeit arī nevar attaisnoties ar to, ka moš tajos laikos tādā manierē runāja, jo es domāju visi var salīdzināt, kā runā viņu vecvecāki, un tas ārkārtīgi reti sakrītis ar šo, mūsu lokālās kinodzīves lielāko režisora/producenta tandēma piedāvāto modeli. Dažkārt šķiet, ka dialogus neviens nepārlasa un nepalabo arī tad, ja kāds teikums attiecīgajā situācijā neiekļaujas vai neatbilst konkrētajam aktierim. Turklāt man šķiet, ka šeit arī slēpjas scenāristu – režisoru – producentu un galu galā arī pašu filmu pamatproblēma. Neļaujot labot šos robotiem līdzīgos saskarsmes paņēmienus, kas filmā pa daļai vēl sapludināti ar kaut ko neiederīgi amerikānisku, tā īsti visu vainu nevaru novelt tikai uz aktieriem. Būsim godīgi, cik daudz ir aktieru, kas paši uz savu galvu un pleciem maina un izvelk lomas tā, lai pilnīgi neoriģinālā stāstā būtu vismaz kaut kas interesants, ko vērot? Ļoti maz, bet Latvijā droši vien vēl trīsreiz mazāk.

 

334090

Stīvā un nereālā, ar visām iedomājamām sporta drāmu klišejām pildītā filmā režisoram bija jābūt īpaši modram, lai ar komēdijas elementiem papildinātā vēsturiska un patriotiska stāsta vietā tas nepārvērstos par pārģērbšanās un, piedodiet, dārgas masku balles cienīgu pasākumu. Bet visas cerības ir jāatmet, jo man par pārsteigumu ierasto klaunu un pašpuiku tēlu (visdziļāko cieņu aktieriem, patiešām) Andra Keiša un Artūra Skrastiņa vietā ieraugot Intaru Bususli kā ūsainu muzikantu Žanō un Māri Grigali kā Spānijas groza bumbas izlases galveno treneri, konstatēju, ka filmas veidotāji spēlē uz masām ar lētas popularitātes trikiem. Nebūtu arī īpaši brīnijies, ja kādā epizodē parādītos Fredis dzērāja lomā ar savu dzejnieku draugu Haraldu Burkovski, kuriem tā nu ir sagadījies, ka patīk vietējā krodziniece Alīna, protams, Baiba Sipiniece-Gavare. Tas izpalika. Varbūt Nameja gredzenā vai Dvēseļu putenī. Kas zin’, kas zin’.

 

Arī pozitīvajos „Sapņu  Komanda 1935” elementos ir saskatāmi būtiski mīnusi, kas neļāva vieglprātīgāk vērot patriotisku un, kā iecerēts, pacilājošu filmu. Proti, tīrā bilde un praktiski visās ainās labais apgaismojums tika aizēnots ar diezgan nemākulīgu operatora darbu. Diemžēl, netika piedomāts arī pie kāda interesantāka veidu, kā nofilmēt spēles. Arī autentisku filmēšanas manieri šeit nesaskatīsiet. Kā arī, milzīgie tuvplāni, kas bieži pārspīlēti tik ļoti, ka seja vairs neietilpst ekrānā, sāka kaitināt jau pirmajā (no četrām) filmas pusstundām.

 

Otra pozitīvā lieta filmā „Sapņu Komanda 1935” ir tērpu mākslinieka darba augstais līmenis. Lai arī man personīgi pat Holivudas filmās šī laika tērpi šķiet nedzīvi, nevar noliegt, ka šajā filmā cilvēki ir pacentušies un pārsvarā viss ir kārtībā. Lai gan arī šajā faktā ir neliels mīnuss – kopējā tērpu pielietojumā un izpildījumā. Kaut vai filmas ievadā, kad galvenais varonis ierodas vēl nesakārtotā basketbola zālē smalkā uzvalkā un hūtē, lavierējot gar dažādiem priekšmetiem svinga mūzikas pavadībā (tas kaut kā nepiemēroti atgādināja neseno The Artist un bailīgi pietuvojās The Mask asociācijām). Nemaz nerunājot par pilnīgo idiotismu ar Intara Busuļa muzicēšanu un tā paša basketbolista – Valdemāra Baumaņa dziedāšanu franču valodā uz zaļumballes skatuves, uz kuru doties vēl pirms mirkļa visa komanda bijās.

 

Esmu pilnīgi pārliecināts par „Sapņu Komanda 1935” izdošanos un popularitāti visā Latvijā (gan jau arī piedomās kādu īpašu un zīmīgu balvu kādā filmu festivālā), jo kā gan neiesi, ja tā tiks pievesta klāt gandrīz katrā ciemā, un kā gan nepatiks, ja tā būs bezmazvai otrā filma „kinoteātrī” kopš „Rīgas Sargiem”, un tajā redzami visādi aktieri “no televizora”. Žēl, jo nožēlojami. Paldies, un no sirds ceru, ka „Nameja gredzenam” naudas nebūs, jo šo filmu veidotāju tandēmu nebūtu jālaiž klāt pie filmu veidošanas. Nepadodas.

 

  • Ģirts

    Nauris Sadovskis:”Rakstu šeit, jo nespēju iespiest komentāru Tavā blogā.Tomēr, lai cik ļoti es gribētu atrast šajā filmā pozitīvo un izdevušos momentus (jo uz veiksmīgu filmu mēs, latvieši, kopumā varam cerēt vien reizi trijos gados, ja ne vēl retāk), to ir tik maz, ka mazliet šķebina un patiešām paliek žēl manis iztērētās naudas (no valsts budžeta piešķirtās).Šai filmai pats redzējis tikai reklāmas rullīti, bet mēģinu Tevi saprast. Ir ļoti sāpīgi redzēt, kā Tavu naudu tērē uz filmām, kurus veidoja cilvēki, kam vārds ”Holivuda” šķiet kaut kas svešs un abstrakts. Man ar šīs filmas veidošanu sakara nav, bet no veidotāju puses varu atvainoties par to, ka nacionālās pašapziņas vairošana nav izpildīta pēc Holivudas kritērijem. Nekas, varbūt pēc pāris gadiem?Lai šo starpgadījumu kompensētu, es gribētu Tev aizsūtīt naudu par izmesto kino biļeti, kā arī kompensēt to, kas no valsts budžeta tika izlietots filmas veidošanai.Spēlfilma filmēta 80 dienas divu gadu laikā. Kopējās izmaksas ir aptuveni 2 miljoni eiro (1,4 miljoni latu), savukārt valsts finansējums no tā ir aptuveni 20%. (avots: TvNet.lv)280’000 lati (valsts finansējums) / 1’500’000 (nodokļu maksātāju skaits Latvijā (pieņemot, ka ~0.5 miljons cilvēku nodokļus nemaksā) = ~19 santīmi (uz cilvēku).Ceru, ja pārskaitīšu 15LVL pietiks.Tā kā, dod tik savu PayPal e-pasta adresi :)Nauris Sadovskis”

  • Ģirts

    @NaurisSadovskis :”Sveiks,Paldies par aprēķinu. Ok, ņemu savus vārdus par naudu, atpakaļ. Ja jau tie ir 19 sant., tad lai tērē. Patiešām.Ja filmas veidotājiem Holivuda ir kaut kas svešs un abstrakts, tad viņi ir ģeniāli. Tik tuvu un precīzi pietuvoties amerikāniskajam kino tipam nezinot par to, ir fenomenāli. Un nē, man garlaicīgs un stīvs kino nav vairojis nacionālo pašapziņu. “Ģirts