James Bond: Spectre Pienākuma pēc

Pēdējo gandrīz desmit gadu laikā slavenā slepenaģenta Džeimsa Bonda filmu sērija sabiedrības uztverē no Blīkšķu Bannija pif-paf gadžetu parādes tipa bojevika ar aktieri Pierce Brosnan priekšgalā ir transformējusies par šķietami cienījamu kino, par kā apmeklējumu (tajos pašos nemīlētajos daudzzāļu kinoteātros) apbrīnojami daudzi uzskata par vidēji kulturālu pasākumu un obligāto ķeksīti savā sociālajā dzīvē. Citiem filmas pirmizrāde pat ir gadījums, lai uzspostos un skatīšanos veidotu kā zināma veida svētkus. Droši vien jau kopsaucējs būs nekādais – “katram savs”, bet loģika šeit mazliet klibo.

Kaut vai paša primārākā un mūsdienu kino nīstākā aspekta – augstā vardarbības līmeņa – dēļ. Jaunākā Bondiāde līdz ar gandrīz-blondu Bondu un patālu no klasiski glīta, kādi bija visi iepriekšējie, vīrieša Daniel Craig izskatā, ieviesa arī spēcīgas izmaiņas notikumu atainojuma skarbuma līmenī. Vismaz tā pieņemts to saukt – skarbums – ne, tiešā tekstā – brutalitāte. Attiecīgi sanāk, ka šobrīd ir izveidojusies situācija, ka Bonds nav brutāls un bojeviks, bet gan skarbs un spiegu gabals. Turpretim Tom Cruise Mission Impossible uzskatāma par (gandrīz kārtējo) bojeviku, kaut arī patiesībā Krūza triku franšīze ir tīrākā Bondiāde, bet Daniel Craig četru filmu sērija ir nevienmērīgi centieni attīstīt vispārzināmi viendimensionālu tēlu, citējot pārmuļātās gadu desmitu vecās filmu shēmas.

Problēma jau nav virzienā, bet gan rezultātā. Lai man piedod pirms desmit gadiem Daniel Craig nīdēji – tagad slavētāji, bet viņa atveidotais Bonds nav nedz cilvēcīgāks, nedz emocionālāks. Ir sajūta (arī ignorējot medijos izskanējušo informāciju, ka viņam visa Bonda padarīšana ir diezgan līdz kliņķim), ka jaunākajā filmā Spektrs Daniel Craig šļūc cauri filmai bez īpašas piepūles un satricinājuma imitācijas. Nekas nešķiet satraucošs. Spriedzes līmenis ir tuvu nullei. Spektrs div-ar-pus stundu garajajā sāgā tās veidotāji ne uz mirkli nav pacentušies izveidot ko jaunu, negaidītu vai vismaz elegantu. Jo, lai arī cik piemiegtām acīm skatītos Bonds un viņa gājieni ar šīs sērijas sievietēm (Monica Bellucci, Léa Seydoux !!!) nav eleganti, bet gan tādi shematiski mačo (lai neteiktu “u Jane, me Tarzan”).

Secinājums – Spektrs ir dārgs bojevika tipa spriedzes ainu virknējums, kur pa vidam ar Šreka delikātumu tiek cilpots pa klasikas un jaunradītā Bonda cilvēcīguma (kā izrādās “ur the one” un “uniqe snowflake” tipa stāsta līnijas) tēmām. Beigās sanāk, kā ļoti precīzi Līva Kancāne Twitter soc.tīklā komentēja: “nu tā zin. Ja tas nebūtu Bonds, tad stabili nepatiktu.”

Vērtējums: 3/5