Juceklīgie centieni [filma: Oki – Okeāna vidū / Oki – In the Middle of the Ocean]

Kā jau aptuveni pirms gada Spēlfilmu projektu publiska prezentāciju rakstā minēju, Māra Martinsona tad vēl bija tikai pusratā uzfilmēta filmai Oki – okeāna vidū, saskatu lielu potenciālu. Bet diemžēl jau tad demonstrētajās ainās pamanītās nepilnības un neveiklības nav izlabotas arī pabeigtajā darbā. Kas tikai norāda uz to, ka vismaz latviešu filmām, puspabeigtā materiāla kvalitāte necik daudz neatšķiras no gala, un ir vērtējama kā pilnvērtīgs skats uz topošo filmu. Bet par visu pēc kārtas.

 

Kaut esmu redzējis iepriekšējos Māra Martinsona darbus, Oki mani nedaudz pārsteidza nesagatavotu. Kādu brīdi patiešām ir sajūta, ka filma ir ne no Latvijas nākusi. Un tas nav tāpēc, ka filmēta Losandželosā. Jau no pirmajiem kadriem un stāsta pavedieniem tiek lietoti paņēmieni, kas latviešu kino nav ierasti. Protams, kad ar neierastumu aprodi, var redzēt baltos diegus un cik filmā vietām viss ir kokains.

 

Bet par labo. Par vispozitīvāko filmā Oki – okeāna vidū es uzskatu centienus veidot stāstu citādi. Brīžam sajaucot stāstījuma hronoloģiju, brīžam kāpinot spriedzi ar neierastas montāžas palīdzību. Kā arī ik pa laikam filma maina žanru vai pareizāk būtu teikt pielieto cita žanra elementus – galvenā varoņa, stāstīja līnija pārsvarā tiek atainota film noir noskaņās ar nolemtības un neizskaidrojamības piesitienu, abu dzīvokļa biedru attiecības ir izteikts amerikāņu indie stilā ieturēts stāsts, bet japānietes Oki stāsta līnijā redzamas āzijas kino raksturīgā noslēpumainība, drāma ar fatālisma elementu.

 

Nenoliedzami – visas stāsta līnijas un noskaņas kopā turās tikai ļoti nosacīti un bieži atkarīgs no skatītāja entuziasma un pacietības, bet kā jau minēju, augstu vērtēju centību piedāvāt ko jaunu.

 

Patiesībā domāju, ka filma, sadalīta atsevišķās īsfilmās, nostrādātu daudz labāk kā pilnmetrāžas filma. Nebūtu jāsaāķē atsevišķās noskaņas un stāstus, turklāt kopaina nešķistu kā no pirksta izzīsta.

 

Jāuzteic nevainojamo operatora Valda Celmiņa (Zivs, Cat in the Bag, Sarkanais Pleķis) darbu. Šķiet, ka šoreiz ir tas gadījums, ka tieši operatora darbs paveic vairāk nekā filmas stāsts. Patiešām patīkams, interesants un moderns stils.

 

Nobeigumā – novēlu Mārim Martinsonam darboties tālāk. Virziens ir ļoti pareizs; tikai varbūt nākamreiz vajag spert drošāku soli uz priekšu un atteikties no aktieriem, kuriem švaki ar angļu valodu – tas gan Amaya, gan šajā filmā ļoti traucēja (protams, ir arī variants ļaut aktieriem runāt tādā valodā kurā ērtāk – teiksim James Gray filmās tas nostrādā).

 

P.S. Filmai ir ļoti skaists skaņu celiņš / soundtrack, kuru komponējis William Goldstein. Maziņš ieskats apskatāms šeit, bet pilnībā noklausāmi Spotify, Rdio un iTunes.

 

.

Vērtējums: 3 / 5

.

.