Jurassic World Bezzobainās atrakcijas

Skaidrs, ka cilvēki nemācās no citu kļūdām, tikai no savām… ja vien kļūdas rezultātā viņus nav  apēdis vai dubļos līdz nāvei samīņājis kāds milzu dinozaurs. Attiecīgi, kā jau populārajā lielkino pasaulē ierasts, neeksistē jebkāda seku izvērtēšana un “sarkanās līnijas” novilkšana. Kino industrija un tā saucamais Jūras Laikmeta Parka universs jeb pasaule nogaidīja 20 gadus, lai piedāvātu jaunu asinspirti jeb ģimenēm draudzīgais apzīmējums – “atrakciju parku” ar uzlabotu nosaukumu Jurassic World (jo galīgi neatgādina par iepriekšējām nelaimēm un treknām svītrām pasvītro ieceri būt lielākam un skaļākam projektam).

Lai vai kā tur būtu ar grūti sagremojamu loģiku, kāpēc lai kāds, zinot iepriekšējo Jurassic Park filmu gaitu,  jebkad vēlētos atkal veidot ultra luksus līmeņa zooloģisko dārzu ar sen izmirušiem milzu plēsējiem, filmas Jurassic World sakarā vairāk jārunā par tās emocionālo pienesumu – to, cik neorģināla un vienmuļa ir tur redzamo ideju realizācija.

Jurassic World principiāli pieturās pie idejas, ka ir turpinājums Jurassic Park pirmajai daļai. Notikumi risinās vairākus gadu desmitus pēc pirmās filmas. Bet tajā pašā laikā Jurassic World satur elementus (notikumus, ainas un atsevišķus tēlus un to detaļas) no visām trim iepriekšējām filmas daļām. Turklāt, lai kokteilim buķete vēl krāsaināka, manāmi veidota pēc citas Jurassic Park tēva Steven Spilberg filmas Jaws uzbūves. Tikai veids, kā viss jaunajā filmā izskatās un risinās, ir tāds… bezzobains.

Atšķirībā no pirmās filmas, kuras virkne ainu, mūzika un aktieru sejas izteiksmes, pirmo reizi ieraugot aizvēsturiskos dzivniekus, joprojām ir gaišā atmiņā (kaut arī kariķēti), Jurassic World notikumu atīstība ir shematiska, tēlu viendimensionālās idejas tik garlaicīgas un neizteiksmīgas, bet spriedzes ainas, kas vairumā kopētas no iepriekšējām Jurassic Park daļām un idejiski atgādina par aizvadītā gada vasaras blokbāsteru Godzilla, ka jābrīnās, cik tālu esam nodzīvojušies – filma par reālistiski attēlotiem dinozauriem ir gluži vienkārši garlaicīga. Tas, protams, ironiskā veidā labi sasaucās ar Jurassic World galveno premisi – jauna ģenētiski modificēta dinozaura radīšana kā vienīgais veids jaunu atrakciju parka apmeklētāju rekordu sasniegšanai.

Vislielāko vilšanos sagādā atskārsme, ka Jurassic World filma varētu tuvināties šo filmu sēriju pirmās filmas emocionālajam līmenim, ja vien režisors (vairāk jau gan filmu studijas lielvīri) vairāk pievērstos tēlu un tiem izvēlēto aktieru saderībai t.i., piemēram, kāpēc absolūti plakanam tēlam, kurš filmas laikā izspļauj 1,5 jokus jāizvēlas šībrīža viskrutāko smukģīmīti-komiķi Chris Pratt? Vai tik daudzpusīgai aktrisei kāda ir Judy Greer atvēl vien šņukstošas mātes lomu.

Protams, specefektiem piesātinātas lielbudžeta filmas nav nedz drāmas, nedz specifiskas nišas komēdijas, kur tēlu ticamības līmenis ir absolūtais minimums filmas realizēšanas jēgai, bet nepietiek arī tikai ar pāržļambātiem, pusizceptiem tēlu tipāžiem, tukšām čaulām, kas rīkojas mums no miljons citām filmām zināmos apstākļos un operē ar pusmiegā sacerētiem dialogiem, kas pilda tikai laika aizpildīšanas funkciju. Filmai ir jābūt dzirkstelītei, kaut vai muļķīgai un ar reālo dzīvi nesaistāmai. Un grozies kā gribi vairumā gadījumu šo dzirkstelīti joprojām veido tēli, prātā paliekoši raksturi, ne ļoti dārgu specefektu demonstrācijas placdarms.

P.S. Pētnieciskos nolūkos atkārtoti noskatījos oriģinālo Steven Spielberg Jurassic Park filmu. Joprojām ikoniska popkorna kinolaikmeta filma ar izcila kinomeistara rokrakstu.

Vērtējums: 2,5 / 5