Kad leģenda pārtapa krāsainā karuselī [filma: 47 Ronin / 47 Ronini]

Uzreiz pēc filmas noskatīšanās, neskaitot bezpalīdzīgo nožēlas pilno nopūtu (kas īstenībā kļūst arvien biežāka parādība pēc lielbudžeta filmām), man radās pārdomas, cik daudz filmas, teiksim šogad, kuru budžets pārsniedz 100 milj. $ (šīs filmas budžets ~175-225 milj. $, kurā neietilpst ~100 milj. $ budžetu filmas reklāmai), tādejādi kļūstot par lielbudžeta filmām, man tā pa īstam ir patikušas un nešķitušas izteikti bērnišķīgas… Un ar šo vārdu es vairāk domāju notrulinātas līdz pakāpei, lai pat seansa laikā pļāpājot varētu izsekot līdzi notikumiem, kā arī situācijas, dialogi un acu skatieni atpazīstami – nolasāms vēstījums vien pāris sekundēs.

 

Diemžēl šī shematiskā pieeja un kā pēc darāmo lietu saraksta veidotie scenāriji grauj jebkādas cerības, ka filma, kurā ieguldīta liela nauda, varētu būt kaut mazākā mērā kaut kas īpašs un interesants. It kā jau saprotama apburtā loka un kāmīša riteņa situācija, tērējot milzu naudu un veidojot vērienu,  žilbinošu specefektu gūsmu, ir saprotama vēlme ar filmu uzrunāt pēc iespējas lielāku ļautiņu masu. Tikai, vai tādēļ automātiski jāveido filma, kas paredzēta visām auditorijām? Manuprāt ne obligāti. Jo palielināt uzrunājamās auditorijas vecuma diapozonu ir vienkāršākais gājiens, bet no radošās izpausmes viedokļa diemžēl bieži – visgraujošākais. Veidot filmas, kas ieinteresē izteikti lielāku cilvēku skaitu nekā ierasti, iekļaujoties noteiktā vecuma grupā (atbilstoši veidojamās filmas stāstam/idejai) – lūk tas ir īstais izaicinājums un apbrīnas vērtais moments lielbudžeta kino pasaulē.

 

Kā pierādījums iepriekšējai domai – jaunākais super-masīvais-lielbudžeta (iecerēts) kases grāvējs ar pašu Neo a.k.a. Keanu Reeves galvenajā lomā un ar pilnīgu iesācēju Carl Rinsch pie galvenajiem (vismaz formāli) grožiem, filma 47 Ronin, kas pēc būtības ir japāņu cīnītāju – samuraju, nacionāla leģenda vai patiess stāsts – nav pat svarīgi, izlaipo stāstu pilnīgi bez nevienas asins lāsītes. Es šeit nemēģinu veicināt vardarbību vai ko tamlīdzīgu, bet, manuprāt, tas ir absurds – veidot japāņu cīnītāju atriebes filmu, kuras laikā iet bojā čupām cilvēku, bet ekrānā neparādās izlieto asiņu stindzinošais skats… Nu vai vismaz kaut kas līdzīgs, kas liecinātu par jebkādu ticamības līmeni un nejaukā veidā neatgādinātu bērnišķīgas nopietnības kautiņu videospēli.

Baumo, ka filmas sākotnējā versijā Keanu Reeves varonis pat nepiedalās fināla cīņās. Tas neesot paticis studijai Universal un tā esot pasūtījusi papildus filmēšanu, lai iekļautu filmas Matrix zvaigzni arī filmas noslēguma daļā. Kā arī klīst runas, ka oriģinālajā versijā visi filmā redzamie mošķi esot bijuši stipri mazākā skaitā un intensitātē.

47 Roninu stāsts japāņu kultūrā jau kopš 18. gs. kalpojis kā neatlaidības, lojalitātes, pašaizliedzības, un morālās stājas audzināšanas instruments, kas laika gaitā mainījies detaļās un formā (pat veidotas bunraku un kabuki tipa lugas), bet nekad nav pārtapis par vienkāršu masku balli, tādēļ šķiet diezgan necienīgi šī stāsta amerikanizēto versiju, tā vienkārši, bez jebkāda pamata, tikai lai krāsaināk, “piemētāt” ar dažnedažādākajiem pasaku filmu elementiem – sākot ar jūras pirātiem un putngalvu burvju mūkiem līdz pat milzu meža briesmoņiem un lidojošiem čūskveidīgiem pūķiem. Un tik ļoti garlaicīgā un viskaut kur redzētā veidā. Protams, neviens neliedz jau esošu stāstu apvīt ar sev tīkamiem pribambasiem, bet tad, lūdzu, esiet tik cieņpilni un nesaglabājiet oriģinālā stāsta nosaukumu – lai nebūtu lieku salīdzinājumu.

 

Ja ir interese par samuraju dzīves standartiem un atriebes filmām, iesaku netērētu laiku šīm amīšu pasakām, bet noskatīties autentiskākas un saturiski patiesākas filmas, kas nākušas no pašas Japānas. Piemēram Takashi Miike 2010. g. filmu 13 Assassins vai kādu no Akira Kurosawa samuraju filmām. Bet ja nu galīgi netīk japāņu sejas un grūti lasīt subtitrus, arī Tom Cruise un filma Last Samurai būs daudz labāka skatāmviela.

.

Vērtējums: 2 / 5

.