Avengers: Age of Ultron / Atriebēji: Ultrona laikmets Kad mazliet ir par daudz

Šķiet, ka tikai tagad tā pa īstam esmu sapratis Normunda Naumaņa pirms trīs gadiem izdarīto gājienu – katrā nākamajā nedēļā filmu topā dodot filmu studijas Marvel, tā saucamās, pirmās fāzes noslēguma filmai – The Avengers, diametrāli pretēju novērtējumu. Tikai tagad esmu līdz galam sapratis, ka nenoliedzami tā ir fenomenāla filma, kas paveiktā darba aspektā ir sasniegusi nebijušus augstumus, bet tikpat nenoliedzams ir tās absolūtais bezjēdzīgums un trulinošais vēstījums, kas ilgtermiņā nodarīs vairāk ļaunuma (kaut vai tikai filmu industrijai) nekā labuma, bet jebkurā gadījumā… šodien tā notiesājama ar tikpat nekaunīgu apetīti kā čipsi, popkorns vai cits “aizliegtais” kārums pēc jūsu izvēles.

 

Līdzīgi kā Avengers pirmajā filmā, arī otrajā filmā – Avengers: Age of Ultron ir izteikta komiksu filmu pasaules jeb Marvel universe sajūta, kas nav (vai ir vairāk tikai nojaušama) citās Marvel studijas filmās. Un tieši tāpat kā iepriekšējā, tās režisoram Joss Whedon, bija jāpaveic neiespējamais – jāsatilpina (neskaitīšu cik precīzi) vismaz septiņi galvenie varoņi vienotā stāsta līnijā, turklāt to pienesums jāizlīdzina, lai kāds nešķistu kā lieka piedeva. Ak, jā, šajā filmā supervaroņu komandai klāt nākuši vēl trīs varoņi, kādā brīdī ekrānā parādās vēl vismaz pieci otrā un trešā plāna tēli/supervaroņi no citām Marvel universa filmām, un tad vēl ir obligātais pasaules iznīcinātājs – ļaunais tēls ar savu svītu.

 

Es melotu, ja teiktu, ka režisors šoreiz nav uzdevumu augstumos, bet nevaru arī teikt, ka Age of Ultron ir tikpat veiksmīga filma kā Avengers pirmā daļa. Iespējams, ka tas ir otrās filmas lāsts, iespējams… nē, esmu diezgan drošs, ka šībrīža komiksu filmu piedāvājums ir tik piesātināts, ka šāda Best Of tipa filma vairs nešķiet tik īpašs notikums, bet, manuprāt, galvenā problēma, ar ko esam saskārušies, (tomēr) ir sasniegts personāžu skaita maksimums. Un pārsniegts. Jo, lai arī liela daļa ekrānā redzamo tēlu ir pazīstami un katram ir sava vieta un sakāmais, visa kā ir par daudz. Viss ir izlīmeņots, bet nekas nešķiet gana aktuāls un zīmīgs tieši šai filmai. Ar lielāko daļu notiekošā ir sajūta, ka tas ir kā atgādinājums, kas ir kas – superspēki, raksturīgākās īpašības, joki utt. utjp., bet kas liek visam sacukurotajam raibajam cirkam pajukt pa vīlēm – mīlas stāsts. Līdzīgi kā tas notiek ar gandrīz katru sit-com komēdijseriālu, kad varoņu dīvainības ir apspēlētas līdz vēmienam un seriāla veidotājiem jāveic būtiskas izmaiņas, lai noturētu skatītāja uzmanību, priekšā tiek likti galveno varoņu cilvēcīgums. No sērijas – arī viņiem ir jūtas. Nav noslēpums, ka tas ir tas brīdis, kad seriāls zaudē pamata fanu bāzi vai tā pilnībā nomainās. Arī Age of Ultron piedāvātais mīlas stāsts, neskatoties uz iesaistīto aktierprasmi šķiet nu ļoti lieks un stīvs.

 

Tāpat arī supervaroņu aizmukšana uz laukiem, prom no lielās kņadas, atgādina par sieviešu/vīriešu žurnālu modes lapu uzstādījumu, ar uzspiestu, neīstu un, protams, amizantu uzstādījumu, absolūti perfektā izpildījumā. Turklāt, kaut ko līdzīgu, neierastas vides izvēles ziņā, jau realizēja (pat divas reizes) jaunākā Transformeru filma. Tā kā arī nosacītās novitātes un pārsteiguma moments šeit zaudēts, viss notiekošais ir filmas veidotāju kārtējais ķeksītis padarāmo darbu sarakstā.

 

Vienīgā unikālā un svaigi realizētā lieta, kas paliks atmiņā saistībā ar Age of Ultron ir atsevišķu kaujas ainu momentu kompozīcijas. Aizgūstot no superkomandu komiksiem, kuros ik pa laikam parādās ļoti sarežģītas kaujas ainu kompozīcijas, kuras var ilgi pētīt, apbrīnot zīmētprasmi un veiksmīgo izkārtojumu, arī Avengers jaunākajā filmā ir vairāki šāda tipa vizuālie risinājumi. Tikai atšķirība no komiksu grāmatām, tos nav iespējams ilgi pētīt, jo ekrānā redzami vien pāris sekundes.

P.S. Lieks atgādinājums, bet tomēr, neskatieties filmu 3D formātā.

 

Vērtējums: 3 / 5