Kad vajātājs partop par vajājamo [filma: M.O.J. – The Man in the Orange Jacket / М. О. Ж.]

Manuprāt, viena ļoti patiesa un tādēļ patīkama atziņa, ko dažkārt izsaka mākslinieki par savu jaunradīto darbu ir tas, ka padarītais radies kādu citu mākslas darbu ietekmē. Šī it kā pašsaprotamā lietu kārtība nereti tiek slēpta, tiek stāstīti kādi pārākās mākslas priekšnosacījumi kādos darbs tapis, bet īstenībā jau elementāra cilvēcīguma atzīšana un citu darbu novērtējums, pat kaut kādā ziņā apbrīnošana, ir ļoti simpātisks gājiens un ar mākslas darba patērētāju vienojošs elements.

 

Skatītājs netiek pabīdīts malā kā parastais cilvēks, tam vismaz kaut kādā līmenī rodas vienlīdzības sajūta, kas atbrīvo, liek apjaust, ka mākslinieks vai kā šajā, filmas M.O.J. gadījumā, režisors norāda, veidojot savu darbu spēcīgi ietekmējies no nu jau labu laiku par klasikām dēvētām filmām, kas jebkuram ir pieejamas un ko pazīst ļoti daudzi. Režisors Aiks Karapetjans gadā noskatoties aptuveni divsimts filmu – noliegt šī audiāli vizuālā materiāla ietekmi uz paša radīto darbu būtu absurds, tādēļ jaunā darba, kas radīts Latvijas kinematogrāfam pavisam neierastā žanra aprisēs – šausmu filma, acīmredzamas iezīmes, noskaņas un sižetiskie elementi no lielrežisoru Stenlija Kubrika un Romāna Polanska filmām „The Shining” un „Repulsion”. Bet kā jau arī kinofestivāla Spektrs pēcseansa jautājumu un atbilžu sesijā režisors minēja, M.O.J. ir vairāk šo un citu zīmīgu šausmu filmu rekonstrukcija jeb remiks.

 

Attiecīgi, M.O.J. necenšas kopēt un atkārtot ko skatītājam ļoti pazīstamu, t.i. tieši necitē to, tādejādi izvairās no slīpās takas pa krauju lejā, kur kaut vai ideāli nostrādātu materiālu viegli nonivilēt tikai tāpēc, ka ekrānā redzamais jau kādreiz redzēts citur. Un tik šaurā žanrā kā šausmu filmas ir viegli iekāpt kāda jau reiz iestaigātās čībās. Tādēļ Aika Karapetjana uzdevums izveidot atšķirīgu žanra pārstāvi ir īpaši grūts un centieni ieviest kādu jaunu vēsmu jāvērtē ļoti augstu.

 

Nenoliegšu, ka bez minētajiem filmu Repulsion un Shining pasaules elementiem un spēles noteikumiem M.O.J. ir daudz kas aizgūts arī no stipri tiešākām – vienkāršākām šausmu filmām. Kā, piemēram, no šausmu filmu slasher subžanra aizgūtais vajātāja slimīgais fetišs – slepkavības ierocis, peles un kaķa spēles u.c. mazāk zīmīgi žanra instrumenti. Personīgi man tie šķiet lieki, jo kaut kādā ziņā atšķaida kopumā visas filmas laikā kāpinošo spriedzes un mulsuma kokteili, kam ir maz sakara ar nevarīgajiem “baltajiem cilvēkiem”, kuri sižetā pilda asiņainu, bet sekundāru funkciju – tiek nogalināti izteikti nežēlīgi, bet bez īpašas piepūles.

 

Filmas M.O.J. galvenais virzītājspēks ir izveidotā baisā, bet ievelkošā atmosfēra. Tā veidota no perfektas vides skaņu un mūzikas montāžas, radot juceklīgu, bet nostrādātu kāda… netveramā klātbūtnes efektu. Šo klātbūtnes efektu vēl spilgtāku padara nevainojamais, smalki slīpētais operatora darbs, ko  iesācis šķiet labākais jauno laiku latviešu kino operators – Jānis Eglītis (Cilvēki Tur, The Gambler, Nerunā par to, Augstuma robeža) un pabeidzis Jurģis Kmins (strādājis arī pie The Gambler / Losejas).

 

Ir pavisam nebūtiski, kā šī filma tiks uztverta, nemaz nerunājot par turbo-nacionālistiem vai izmisīgiem publiskajiem ģimenes cilvēkiem, kuri nospļaudīs darbu un tā autoru slapju, jo, lai arī ne tuvu perfekts darbs, M.O.J. ir vēl viens zīmīgs jauno laiku Latvijas kinodarbs, kas apliecina, ka Latvijā ir iespējams radīt interesantu un citādu kino.

.

Vērtējums: 3,5 / 5

.