American Sniper / Amerikāņu Snaiperis Kara drāmas deķis

Jau kopš 1995. gada, kad iznāca filma The Bridges of Madison County, aktieris Clint Eastwood pilntiesīgi un ļoti plašām ļaužu masām kļuva zināms arī kā režisors. Sākotnēji reizi pa reizei viņa filmas tika nominētas prestižākajai Holivudas kino balvai Oscars. Bet nu jau pēdējā desmitgadē tikai retā viņa filma, un viņš “ražo” filmas ar intensitāti apmēram viena filma gadā, nav bijusi nominēta Oscars (atkritēju bariņā: Gran Torino, J.Edgar, Jersey Boys). Vai nu kino leģendas statuss dara savu vai viņa režisora rokraksts sakrīt ar Oscars balsstiesīgo vairākuma gaumi, bet kā saka, “taciņa ir labi iestaigāta”.

Clint Eastwood kā režisors labi pārzina amerikāniskā gara pamatprincipus, zina, kā tie veidojušies un kā cilvēkus – (vairāk jau) amerikāņus aizkustināt jeb uzrunāt ar skaistām, vērienīgām un nereti labi izstāstītām filmām. Vairums viņa stāstīto stāstu ir par amerikāņu tautai tuvām, būtiskām un sāpīgām tēmām… (īstenībā brīnos, kādēļ arī viņš nav izmēģinājis savu veiksmi atainojot amerikāņu tautai tik būtisko 11. septembra terora aktu). Jau 2006. gadā viņš izveidoja diptihu jeb diloģiju (Flags of Our Fathers un Letters from Iwo Jima) par Otrā Pasaules kara notikumiem, šogad viena no skaļākajām Oscars balvai nominētā filma ir viņa veidotā American Sniper – stāsts par Irākas karu.

Nav šaubu, ka režisors pārzina drēbi un vairumā gadījumu šūdina kvalitatīvus kinodarbus, bet tikai nosacīti nesen man kļuva zināma viņa konservatīvā politiskā nostāja. Pirms pāris gadiem viņš veidoja amerikāņu autobūves Chrysler reklāmas, uz Detroitas pilsētas graustu fona nešaubīgi atgādinot par aizgājušiem zelta laikiem un to, ka agrāk zāle bija zaļāka. Kas tulkojams kā: pirms Barack Obama pārņēma ASV prezidentūru, viss bija kārtībā. Tam sekoja gaužam neveiklais joks kādā Republikāņu pasākumā, kur viņš mēģināja būt smieklīgs – runāja ar uz skatuves noliktu krēslu, kurā imagināri sēdēja Obama un it kā nespēja adekvāti atbildēt uz viņam uzdotajiem jautājumiem.

Šogad, kad Obamas prezidentūra iet uz beigām un šķietami amerikāņu tauta ir visneapmierinātākā ar viņa darbībām kā jebkad, tieši laikā iznāk Clint Eastwood proamerikāniskā kara propaganda American Sniper. Stāsta centrā reāla persona Chirs Kyle, Amerikas kara varonis, cilvēks, kura dienēšanas Irākas karā “kontā” ir 255 nāves, no kurām ASV Aizsardzības Departaments oficiāli atzinis 160. Uz papīra īsta kara mašīna, bet, kā jau jūs nojaušat, ikdienai nepiemērots jeb sakropļots cilvēks, kurš savu dzīves produktīvāko daļu izvēlējies pavadīt tieši karojot. Jo gluži vienkārši, nespēja ilgstoši uzturēties mājās kopā ar savu ģimeni un bērniem.

American Sniper nav pirmais kino par Irākas karu, nekādā ziņā nav celmlauzis, nav izcili atainojusi kara izraisīto adrenalīna atkarību, pēckara traumatisko sindromu un citas psiholoģiskas ar karu saistītas psiholoģiskas traumas, tā ir labi mērķēts šāviens patreizējās ASV valdības virzienā. Kāpēc labi mērķēts? Kā liecina pēdējie dati, American Sniper pavisam droši, apsteidzot Saving Private Ryan, kļūs par visu laiku visvairāk nopelnījušo kara filmu ASV kino vēsturē, jau otrajā izrādīšanas nedēļā pārsniedzot 200 milj. $. ieņēmumu latiņu. Turklāt, šobrīd jau ir nopelnījusi vairāk nekā visas pārējās Oscars balvai kā labākā gada filma nominētās filmas kopā ņemot.

Pats Clint Eastwood noliedz, ka filmai ir jebkāds politiskais zemteksts un apgalvo, ka tas ir stāsts par kara izpostītu ģimeni un apcerējums par to, kā Otrajam Pasaules karam vajadzēja kļūt par pēdējo karu, bet realitātē ASV piedalīšanās dažādos militāros konfliktos ir nebeidzams stāsts, kas ir nogurdinājis ne tikai valsts finansiālo stāvokli, bet arī nācijas patriotisko stāju. Sacītajam veidojot kopsaucēju, to varētu arī tulkot kā politisku nostāju, bet lai nu paliek.

Būtībā American Sniper kara filmu pārzinātājiem nepiedāvā neko svaigu. Atskaitot atsevišķas spriedzes pilnas ainas, kas diezgan reālistiski demonstrē atsevišķas snaiperu darba specifikas un prātam neaptveramās izvēles, kas jāizdara ik dienas, American Sniper ieskicē jau citur redzēto – no Black Hawk Down aizgūta kara darbības haosa ainas, no Brothers paķerta ģimeniskā drāma un pēckara sindroma sekas, šur tur manāmas Jarhead kara bezdarbības un bezjēdzības skices, un, ja tā pavisam godīgi, minētās spriedzes ainas tikpat labi varētu būt arī no Oskariem godalgotās Hurt Locker. Protams, iztirzājot un sagraizot pa detaļām, visas mūsdienu kara drāmas līdzinās viena otrai, bet atšķirībā no teiksim Zero Dark Thirty un jau visām citām minētajām American Sniper nav sava rokraksta, kurš par to liktu atcerēties. Filma sastāv no epizodēm, bet neveido sulīgu, baisu, traģisku vai kā citādi emocionālu stāstu. Tikai shematisks atstāsts.

Bet, kas ir visbūtiskākais filmas mīnus (tālāk lasīt tiem, kuri ir informēti par snaipera Chris Kyle likteni) – tā neizmanto iespēju runāt par svarīgāko, par to, ko citas filmas nav runājušas – analizēt Chris Kyle nāves apstākļus. Par to, kāpēc Kyle cīņu biedrs un cilvēks, kuram viņš sniedza palīdzību ilgi pēc dienesta un miera apstākļos, nogalināja viņu. Skaidrs, ka lielākā daļa kara veterānu ir ar psiholoģiskām traumām un, ka tieši šīs novirzes vainojamas Kyle nāvē, bet piekritīsiet, ka šajā faktā ir daudz interesantāks stāsts un nianse, par ko runāt, nekā vienkārši kārtējā filma par kara šausmām.

Vērtējums: 3 / 5