Karnevāliskā klasika [filma: Great Gatsby / Lielais Getsbijs]

Var jau ņemties un spļaudīties par jaunāko Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna Lielais Getsbijs ekranizāciju, kuru radījis Baza Lurmana kungs, jo tā, ziniet, nedara godu oriģinālam un viss tajā šķiet butaforisks un sintētisks. Tomēr šķiet, lamas šoreiz ir ļoti nevietā. Domājot par šādām – mazliet par traku pārspīlētām – klasikas ekranizācijām, vienmēr nākas sev atgādināt, ka labāk tā nekā mērenā viduvējībā.

Iedomājieties tagad, ka mēs ik pa desmit gadiem no filmu ražotājiem saņemtu pa jaunai kāda klasiska romāna ekranizācijai, kas viena no otras atšķirtos ar tērpiem un aktieriem. Nekādas īpašas intonācijas, filmēšanas paņēmienu vai režisora rokraksta. Salīdzinājumam – vai ir kāda liela jēga no jaunākās Great Expectation ekranizācijas, ja visi tāpat ar labu vārdu atceras un atcerēsies deviņdesmito gadu īpašo režisora Alfonso Cuarón versiju ar Ethan Hawke un Gwyneth Paltrow galvenajās lomās. Vai arī pagājušā gada Les Miserables versija, lai arī kāda viņa bija, ir daudz spilgtāka un atmiņā paliekošāka nekā Bille August versijas ar Liam Neeson un Claire Danes. Manuprāt, režisoram ir jābūt milzīgam talantam un izpratnei par romānu, lai atļautos to īstenot kino formātā, nemēģinot tam piešķirt īpašu, ne oriģināla autora iecerētu, intonāciju. Ekranizējot un mēģinot būt maksimāli tuvam izejmateriālam, ir milzīgs risks kļūt patukšam un pliekanam un, kas pats būtiskākais, nodēvētam par nevajadzīgu.

Tādēļ jaunākā Les Miserables (lai arī Oskarotais režisors Tom Hooper ekranizēja šī romāna mūzikla versiju) šķiet drosmīgs gājiens un noteikti vērtīgāks devums nekā, ja tā būtu vēl viena vienkārši respektabla šī darba ekranizācija. Tāpat arī Baz Luhrmann versija Frānsisa Skota Ficdžeralda romānam, kas dēvēts par diženāko amerikāņu romānu, man bija īpaši gaidīta filma. Un ne jau tādēļ, ka budžets tai sasniedzis astronomiskus apmērus (lēš 100-150 milj. $), bet gan šī režisora īpašā skata dēļ. Visi atceras viņa filmu Romeo+Juliet.  Drīzumā būs iespēja to salīdzināt ar jaunāko šīs Viljamsa Šekspīra lugas versijas ekranizāciju, un esmu drošs – pārliecināties par deviņdesmito gadu Baz Luhrmann versijas diženumu.

Tātad, visiem, kuri izjūt sevišķu saikni ar šo romānu, uzskata to par diženu (un neaizskaramu) rakstu darbu, visticamāk Luhrmann paveiktais nesagādās milzu prieku. Cieņpilnāks un tuvāks rakstītajam oriģinālam būs režisora Jack Clayton 1974.g. veikums ar Robert Redford un Mia Farrow Getsbija un Deizijas lomās. Personīgi man, septiņdesmitceturtā gada versija šķiet labāka tiem, kas nevēlas lasīt romānu, bet interese par aprakstīto ir. Tiem, kas ir lasījuši, tā šķiet mazliet par pliekanu. Līdzīgi kā daudzas romānu ekranizācijās, tā nespēj pārnest no lapām aprakstīto un lasītāja galvā veidotās vīzijas šķiet spilgtākas un jēgpilnākas nekā ekrānā redzamās. Luhrmann versija, mazliet pamainot stāstītāja Nick Carraway tēlu un, līdzīgi kā Life of Pi, izveidojis visu filmu par dialogu (gandrīz monologu). Nezinu vai tas bija nepieciešams, bet, ļaujoties režisora vīzijai, tas absolūti netraucē un nešķiet lieks solis. Līdzīgi kā izteiktais filmas butaforiskums un bieži nodēvēts par sintētiskums viss šajā filmā šķiet pamatoti krāšņs un pārspīlēts – ierasti priekš šī režisora, kam kaut kā vajadzēja pārtrumpot savu iepriekšējo karnevālveidīgo filmu Moulin Rouge! (Australia tāpat neviens vairs neatceras).

 

Lai arī skatījos 2D versiju, gandrīz katrā ainā un kadrā ir redzama filmēšanas maniere, kas paredzēta, lai izceltu kādu objektu vai plakni, lai 3D efekts liktu ieelsties un padarītu skatīšanos par vēl lielāku karuseli, kā jau tas ir. Filma diezgan ilgi kavējas ballīšu atainošanā, kas līdzinās atrakciju parkam un diemžēl arī cirkam, bet rada labu platformu filmas savdabīgajam soundtrackam. Kas pārsvarā ir tik pat butaforisks un neīsts kā viss uz ekrāna notiekošais. Jāsaka, tikai divi skaņdarbi šķita patiesi iederīgi, nostrādāja un paliks atmiņā arī pēc filmas – Lana Del Rey izpildītā „Young and Beautiful” un The xx „Together” (visu soundtreku var noklausīties šeit). Šī plate noteikti nebūs liekama blakus tādām mūsdienu leģendām kā Romeo+Juliet un The Beach.

Kopumā jāsaka, ka uz kādu laiku noteikti Baz Luhrmann filma Great Gatsby / Lielais Getsbijs godam nopelnījusi saukties par kino krāšņuma un glamūra etalonu. Vērtējiet, kā gribiet šādu pieeju, bet filma ir noteikti uzmanības vērta.

 

4 stars