Kāršu namiņš un citas būves [seriāls: House of Cards]

House-of-Cards 2

Teksts: Ģirts Luste, Normunds Naumanis

Lai arī neizklausās oriģināli un skan ar patosu, bet nākas atzīt,- dzīvojam brīnišķīgā laikā – vismaz tajā virtuālās realitātes teritorijā, ko dēvē par mājas kino.

 

Jā, to pašu varēja teikt, gan tie kas priecājās par skaņas ienākšanu kino, gan ar krāsu ieviešanu filmās apburtie, bet mēs, kas jau noguruši no krāšņām, bet diemžēl pārsvarā patukšām bilžu virtenēm megamiljonu specefektu formā un viss-izskatās-kā-pa-īstam trīsdimensionālajiem efektiem, diezgan gariem zobiem uztveram kārtējo tehnoloģisko jaunieviesumu – daudzkadru formātu, kas aizstāj vairāk kā 80 gadus lietoto standartu – 24 kadru sekundē, un kārtējo reizi solot mūsu kino skatīšanās pieredzi tuvināt realitātei un to kā viņuprāt patiesībā mūsu acs redz. Diemžēl visi šie efekti 99% gadījumu tieši attālina no kino pasaules un ievieš dažādus papildelementus, lai mēs vispār gribētu skatīties filmu, kas nu jau vairs neatgādina filmas, bet drīzāk gan līdz nepatikai dzidrus teātra uzvedumus, šovus vai vizuālas atrakcijas un, attiecīgi, ved mūs prom no kinopasaules. Arvien biežāk jākonstatē: kino multipleksos – tas lai paliek dārgām kinoatrakcijām un komēdijām jaunatnes izklaidei, bet “nopietnus kinostāstus” meklējiet TV.

 house-of-cards-robin-wright-poster

Tādēļ ārkārtīgi priecē tā patiesībā jau deviņdesmitajos gados aizsākusies kustība, kas kādus pēdējos sešus gadus jau ir regulāra un intensīva parādība, – TV formāts arvien vairāk tuvinās ļoti līdzīgas kvalitātes produktiem lielbudžeta kino, bieži izpildījuma kvalitātē pat esot pilnībā līdzvērtīgi baudāmi stāstu ekranizējumi “lielajā kino”. Neviens, kas ir noskatījies, nespēs iebilst, – seriāls The Sopranos ir ne mazāk nozīmīgs pienesums savā žanrā kā gangsterflms Good Fellas un Casino vai pat Krusttēvs (trīs daļas – to mūsdienās TV formātā sauktu par miniseriālu), bet seriāls The Wire – ne mazāk jaudīgs par oskaroto filmu Training Day.

Un tam ir loģisks izskaidrojums. Arvien vairāk un vairāk seriālu izveidē tiek iesaistīti ar lielo kino saistīti cilvēki. Visizplatītākā veiksmes formula ir seriāla pirmās vai pāris pirmo sēriju tapšanā piesaistīt kādu lielu vārdu – režisoru, kas izveidos visu seriāla pasauli, tēlu backstory un attiecību ievirzi, tā, lai turpmākie režisori, pārsvarā “standartīgāki” profesionāļi – tv seriālu režisori, varētu strādāt jau izveidotā vidē, turpinot iesākto. Otrs obligātais standarta elements ir kāda nozīmīga kino aktiera (vēlams, zvaigznes) piesaiste projekta galvenajā vai kādā no otrā plāna lomām. Tie bieži vien darbojas kā ēsma priekš mazāk rūdītiem kino pazinējiem, bet nereti padara stāstu daudz niansētāku nekā varbūt sākotnēji iecerēts vai scenārija tekstos rakstīts. Ir godīgi jāatzīst, ka arvien lielāks pulks slavenību vairs nenoraida TV filmu projektus (līdz šim, piemēram, Holivudā pastāvēja nicīgs dalījums “īstajos aktieros” un seriālu aktieros, tagad tāda vairs nav, bet Eiropā, jo sevišķi Anglijā, kur TV filmas ir būtisks nacionālās kultūras augstākā līmeņa rādītājs, šāda šķirošana vispār nav izprotama).

 

Tātad, viena alga, kāds ir formāts, tēmas vai iesaistīto kino profesionāļu skaits katrā no projektiem, seriālu, kuri vairs nav īsti saucami ar ierasto nosaukumu seriāls, kļūst ar vien vairāk. Nav būtiski, vai tā ir filmu The Piano un In The Cut autores, oskarotās austrāļu režisores Džeinas Kempiones sešu daļu seriālsTop of the Lake, kurā principā zaudēta atšķirība starp kino un tv formu (starp citu, šo seriāla pilotsēriju pirmo reizi izrādīja prestižajā Sandensas Filmu Festivālā), respektabla un daudzslāņaina kino autora Toda Heinsa versija par kinoklasiku – seriāls Mildred Pierce, kurā galveno lomu atveidoja Keita Vinsleta un nopelnīja savu otro Golden Globe balvu, vai trilleru meistara Maikla Manna veidotā, neveiksmju vajātā (seriāla filmēšanu pārtrauca vairāku nelaimes gadījumu un sacīkšu zirgu nāves gaidījumu dēļ; veidotāji nevēlējās, ne tiesāties, ne skatītāju loģiskās negatīvās asociācijas saistībā ar šo seriālu un nelaimes gadījumiem) seriāla Luck pilotsērija ar leģendāriem aktieriem – Dastinu Hofmani, Denisu Farinu un Niku Nolti galvenajās lomās, TV seriālu pasaule ir ieguvusi jaunu elpu, bet kinorežisori jaunu platformu, kurā izpausties. Regulāri ar spožu lomu TV filmās iepriecina, iespējams, planētas labākais dramatiskais aktieris-klasiķis Als Pačino (viņa ievērojamākie darbi televīzijā – izcilais seriāls Eņģeļi Amerikā, divdaļu filma You Don’t Know Jack), arī 2013.gads nav izņēmums – nule tapušajā filmā Phil Spector, kas vēsta par reālu skandalozu tiesas prāvu mūzikas industrijā, Pačino burtiski spridzina! Un Ala Pačino filmas partnere – dāma Helēna Mirena neatpaliek.

 house-of-cards-kate-mara-e1360074060850

All inclusive jeb Viss iekļauts paraugstunda

Par zvaigžņu trūkumu nevar sūdzēties arī nesen klajā nākušais seriāls House of Cards, kas godpilni ierindojas nopietno kinofilmu plauktā. Visbiežāk Kāršu namiņa sakarā dzirdams salīdzinājums ar dzīvās leģendas režisora Martina Skorsēzes izloloto kabeļtelevīzijas projektu –  divdesmito gadu gangstersāgu Boardwalk Empire. House of Cards divu pirmo sēriju, tātad, tradicionāli, seriāla intonācijas un pamatu pamatu veidotājs ir kases grāvēju un izsmalcinātu trilleru autors Deivids Finčers. Lai gan House of Cards veidotāji – tiešsaistes video nomas serviss Netflix – par seriāla vērienīgumu un gūtajiem panākumiem izsakās negribīgi, ir zināms, ka kopumā seriāla pirmajām divām sezonām (plānotajām 26 sērijām) atvēlēts budžets 100  milj.dolāru apmērā, bet par lomercpanākumiem kompānijas vadība gan izsakās tieši: “mēs esam sajūsmā”. Šeit var vilkt paralēles ar Martina Skorsēzes Boardwalk Empire vienas pilotsērijas –TV produktam grandiozo 18 miljonu budžetu. Vai superpopulārās britu ģimenes sāgas Dauntonas Abatija nu jau ceturto sezonu (pirmizrāde rudenī) – katru sezonu 8 filmu un Ziemsvētku bonusa budžets ir iespaidīgi 60 miljoni.

 

Runājot par pašu House of Cards rezultātu – pirmo reizi TV seriālu vēsturē visas sešas pirmās sezonas sērijas skatītājiem bija pieejamas (iznomājamas) uzreiz – negaidot iknedēļas sēriju. Netflix vienkārši neredzēja tam jēgu – vienu dziļu, pamatīgu stāstu par politisko manipulāciju sistēmu un meistariem politiskajās intrigās vilkt garumā , pusgadu rādot stundu garu fragmentu. Tādēļ filmai arī nav seriāliem raksturīgā dramaturģiskā metode ar “āķi finālā”, kas like tirpt – kas būs tālāk? Iespējams, daļu skatītāju lēnīgais, reālistiskākais drāmas ritējums atbaidīja. Te laikam vietā teiciens “visiem jau nekad neizpatiksi”.

 

Tāpat nevar apgalvot, ka House of Cards sižetiski un izpildījuma ziņā ir kas unikāls, kā arī galveno lomu atveidotāju Kevin Speisijs, augsta ranga politiķis, kurš palīdz lietām kustēties “pareizajā” virzienā, attīra “aizdambējušās trubas” un aktrises Robinas Raitas izcili smalki tēlotā sieva – pelēkais kardināls, kopumā aktierspēle nebūt nav tik virtuoza, ka žoklis atkārtos, bet apvienojumā ar virkni citu režisoru (James Foley, Joel Schumacher, Carl Franklin, Allen Coulter), kuri režisēja turpmākās seriāla sērijas, un citiem mazāku lomu aktieriem, ir izveidots ārkārtīgi kvalitatīvs produkts, kuru vērot ir bauda. Visticamāk, saistošākais šajā seriālā, ir pašmāju politiskā teātra nejēdzība un tas, ka amerikāņu Kāršu namiņš precīzi rezonē ar Latvijas politisko dzīvi (seriāla oriģināls taču nāk no Anglijas). Vēlme redzēt brīžam neticami nekaunīgo izdarību aizkulises, to patiesos iemeslus, sākotnējos nodomus un varbūt pat to cilvēcisko pusi. House of Cards eleganti tiek izspēlēti šur tur jau manīti politiskie gājieni. Salīdzinājumam ar mūsu vietējo politisko skatuvi, kurā ne no kurienes parādījās tādi termini kā „sarkanā līnija” un „krīzes komunikācija”, tā arī šeit, lai skaļāk izskanētu presē un veidotu tādu kā sarkanas lupatas vicināšanas efektu, opozīcijas nostājai pret Izglītības reformām un skolotāju demonstrācijām tika izdomāts termins „disorganized labor”. Netiek arī aizmirsti arī vecie visiem pazīstamie gājieni ar skeletiem skapī. Ja to nav, tad esošie fakti tiek nedaudz pielaboti un izrauti no konteksta, lai beigās vēlamais efekts tiktu tik un tā panākts.  Kā arī, ja nav variantu kā notikumu gaitu vērst sev par labu ar viltīgiem paņēmieniem, tiek pielietoti drastiskāki paņēmieni  – atklāti draudi vai meli – savu darbību piedēvēšanu otrai „karojošajai” frontei, atstājot rezultātu izvērtēšanai sabiedrībai, tautai, kas arī tur, tālajā Amerikā, sirgst ar tuvredzību un īsu atmiņu.

 

Visa minētā te ir ļoti daudz, turklāt tagad tik modernais  piegājiens veidojot stāstus ar centrālo varoni kā ļauno tēlu, kuram notikumu gaitā skatītājs pieķeras ne mazāl kā labajiem tēliem, šeit darbojas nevainojami. Jo galu galā, Kevina Speisija pārliecinošajiem monologiem nav iespējams neticēt!

 HouseOfCards

Spožā nākotne

Reti kurš vairs apšauba, ka televīzijas filmu jeb seriālu (nav pat būtiski – 3 vai 6, 8 vai 12 daļu formā, vienas sezonas vai potenciāli ilgspēlējošā projektā) teritorijā gaidāmas vislielākās mākslinieciskās un radošās izaugsmes iespējas. To nosaka ne tikai tas, ka televīzijas (it īpaši kabeļTV jeb abonēšanas sitēmas kanāli) sniedz neiedomājami lielāku brīvību radošajiem cilvēkiem – praktiski te tikpat kā nepastāv kontenta/satura cenzūra. Ne mazāk svarīgi, ka TV produkcija arvien vairāk kļūst komerciāli izdevīga un pat konkurētspējīga ar Holivudu, pateicoties jaunām mārketinga ideoloģijām. Tas automātiski nozīmē arī konkurētspējīgu atalgojumu tvfilmu projektos iesaistītajiem režisoriem, scenāristiem, aktieriem u.c. Ne mazāk svarīgs ir arī fakts, ka TV piedāvā daudz lielāku filmu izvēli kā ikviens visvisvairākzāļu kinoteātris.

.

Vērtējums: 4 / 5

Raksts pārpublicēts no laikraksta 18.07.2013, Diena iknedēļas pielikuma KDi (Kultūras Diena izklaide)

Raksta autori: Ģirts Luste un Normunds Naumanis

  • Normunds Naumanis

    patika “PĀRBULICĒTS” ;-)

    • Ģirts Luste

      :)