Kaut ko padaram [filma: Kolka Cool]

Neesmu no tiem klasiskajiem pašmāju produkcijas nolicējiem, kas tikai tāpēc, ka pirms n-tajiem gadiem tā izdomājuši, tagad nedrīkst mainīt savas domas, jo tādejādi izrādīs kaut kādu vājumu vai ietekmi. Un ne jau tāpēc, ka man tā vienmēr patiktu vai, konkrēti runājot par Latvijas kino, „industrijā” būtu kāds pazīstamais ko pie katras izdevības vajadzētu publiski paslavēt. Es uzskatu, ka katras valsts oirģinālproduktam vienkārši ir jābūt, un ir jābūt ar izteiktu un īpašu pieeju mūsu emocijām un mentalitātei. Un ja ik pa laikam (kaut reti) šo unikālo un oriģinālo latviešiem (un varbūt tikai) uztveramo emociju stīgu izdodas iekustināt, es esmu daudz priecīgāks un entuziastiskāks, nekā redzot desmit filmas ar puslīdz labu Holivudas re-produkcijas mēģinājumiem (es te domāju Aigara Graubes Latvijas apmēriem, nepiemēroti lielos projektus vai izpurgātos gandrīz neizpurgājamos klasiskus komēdijas materiālus pēdējā Jāņa Streiča filmā).

 

Kaut Jāņa NordaAmatierim bija ļoti daudz kļūdu un neveikluma, es tik vai tā par to priecājos, jo beidzot galvenās lomas nespēlēja Jānis Reinis, Arturs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa vai (visu cieņu) Uldis Dumpis – šo aktieru neesamība latviešu filmai piešķir momentānu svaigumu. Attiecīgi, interesantumu. Mēģinājumu radīt mūsdienīgu kino uztveru kā apsveicamu un vajag tikai tā turpināt, pētīt tipāžus, filmēt un filmēt regulāri. Gluži līdzīgās domās esmu arī par Gata Šmita režisēto un tā paša Jāņa Norda sarakstīto  Seržanta Lapiņa Atgriešanās, kas arī bik piekliboja, bet kopumā vērtējama kā viena no interesantākajām pašmāju filmām ar savdabīgu dabīgumu pilnīgi neticamās, pat šīzīgās, un komiskās situācijās.

 

7

Lai arī patiesībā jaunā Jura Poškus filmaKolka Cool vēstī dziļi skumju stāstu, tā vieglāk un varbūt pareizāk uztverama kā lokāla komēdija par neko. Par lauku pilsēteļu tukšumu tās sociālajā dzīvē, jauniešu nodarbēs un savstarpējā komunikācijā. Tiešumu, kas valda starp vienaudžiem ar līdzīgām ikdienas gaitām; vienveidību un pat trulu tukšumu dialogos. Par jauniešu piezemētajiem sapņiem un izpratni, kas ir laba dzīve, ilūzijām un fantāzijām par sievietēm.

 

184560_506x285

Jautājumu kāpēc ir vajadzīgs šāds kino, var uzdot cilvēki, kas ir uzauguši Rīgas centrā, kur tāda vide ir sveša un snobismā pretīga, vai, gluži otrādi, filmai līdzīgā vidē dzimuši un joprojām no tās nav izrāvušies to uztver kā nejēdzīgu ikdienas pārnešanu uz kino ekrāna. Kā arī cilvēkiem, kas sagaida no filmām skaistu, puķainu bildi ar laimīgām beigām te nebūs ko redzēt un pat dziļas domas meklētājiem šis būs pašķidrs materiāls.

 

Personīgi es esmu daļēji, bet spēcīgi izjutis, gan lauku monotono dabu, gan piepilsētas bezjēdzīgās “ko darām – kaut ko padarām” dienas. Un tādēļ ļoti spilgti izjūtu filmu un tā man atsauca atmiņā daudzus reālās dzīves tipāžus (gandrīz katram filmā redzamajam tēlam es zinu kādu dvīņu brāli uzvedībā, runā un ķermeņa valodā) un autentiskas šādas vides ainas, situācijas un notikumu attīstību. Kad stundām var sēdēt (aina pie veikala ar aliņiem) vai vazāties apkārt domājot pie kā aiziet vai ko padarīt un tad, kad ir kaut kas reāli sadomāts (ainas pirms auto demolēšanas vai nodoms sadauzīt mentu), tas izrādās gaužam stulbi (aina ar bēgšanu no policistiem un iekļūšanu purvā) un lieki. Kad labākā izklaide un jautrība ir tikai zaļumballēs vai dienās pirms un pēc zaļumballes, kad tai ir jāiesildās vai jāpaturpina iesāktais.

444

Kā jau teicu, būtībā stāsts ir traģisks un skumīgs, bet precīzā aktierspēle, dialogu forma un saturs to padara īstu un nesamāksloti komisku. Kaut vai tikai tāpēc, ka savā būtībā tas viss ir smieklīgi, protams, ja nenotiek ar tevi un tā nav tava bezcerīgā, monotonā un ierobežotā dzīve. Kolka Cool komiskuma tips ir līdzīgs kā filmās par nelabojamiem neveiksminiekiem, kas nepārtraukti izraisa situācijas sliktāko iespējamo iznākumu un tajā neko nevar padarīt – kā vienīgi pasmieties.

6

Esmu pārliecināts, ka domas par filmu krasi dalīsies, bet tas tikai dos iespēju atšķirt, kas spēj bez aizspriedumiem tvert ko sniedz Latvijas kino un (šoreiz) bez dziļdomības meklējumiem pasmieties par latvisku trulumu, un kas meklē latviešu kino dzīvē Bredus Pitus, Dženiferes Anistones vai Fast and Furious spozmi un naudas realizāciju.

 

P.S. Šoreiz jāuzteic ne tikai visa aktieru ansambļa darbs, bet arī bildes kvalitāte. Uzskatu, ka melnbaltais formāts tikai piešķīra papildus tīrību emocijās un lakonismu ainavās. Kā arīfilmā dzirdamās dziesmas droši vien tagad asociēsies ar šo filmu, kas arī apsveicami, jo kas gan tā par latviešu filmu bez savas dziesmas!

  • normixn

    TEORĒTISKI TAS TĀ VARĒTU BŪT – – –

  • LigaRiga21

    es neesmu vēl redzējusi, bet jau tagad zinu, ka patiks… kaut kā jūtu … p.s. dikti daudz Tev iekaviņas tekstā…

  • sicis
  • KachZz

    miljons plusu autoram par rakstu. Gandrīz katram teikumam teicu – ha, true story! Kolku gan neesmu redzējis, bet arī zinu, ka patiks. Vienīgais – neprasījās mazliet apbružātākus tos aktierus? Pārāk jau snobiski izskatās Keišs un Kaimiņš….bet nu to nosecināsim konkrētāk pēc noskatīšanās :)

  • Pingback: Pēterīt, saņemies! [filma: Sēņotāji] | KinoTeikumi()