Blackhat / Hakeris Holivudas kiberuzbrukumu pekstiņi

Pirmā doma pēc Blackhat noskatīšanās man bija precīzi tāda pati kā Hitfix.com autoram Drew McWeeny: “There are moments where a talented director makes a film so bad that you feel like you might need to go back to watch their earlier films just to make sure you weren’t wrong when you liked them.”

Jau no sākta gala, kad tika izziņots spraiga sižeta trilleris Blackhat, skatījos skeptiski uz mūsdienu viena no dižākā meinstrīma režisora Michael Mann jaunākā darba dotajiem… nu visvairāk jau par aktiera, tfu-ti žurnāla People seksīgāko vīriešu 2014. gada topa pirmās vietas ieguvēja Chris Hemsworth ticamību momentu pasaules meistarīgākā datorurķa jeb hakera lomā. Ticamību pat Holivudas pekstiņu līmenī. Lai arī filma nevīžīgi paskaidro (par kibernoziegumiem apcietinātais hakeris cietumā dusmas remdē ilgstošos fiziskos treniņos) šo vizuālo aplamību, tas nekādā veidā nepalīdz un filmā Blackhalt nav momenta, kad nenāktu smiekli par šī lomai pārāk vīrišķīgā aktiera izvēli.

Norijot krupi par Hemsworthu un vērtējot tālāk Blackhat piedāvājumu, nekas daudz spožāks nav manāms. Jau pašā ievadā, kad tiek vizualizēts kiberuzbrukums hidroelektrostacijai un neraksturīgi mūsdienu filmām ilgs laiks tiek veltīts demonstrējot dator-urķu filmām klasiskos, bet sen novecojušos, skatos ar milzu palielinājumā redzamām mikroshēmām un to šķietami nebeidzamos savienojumu labirintus (starp citu,  šiem demonstrējumiem filmā tiek veltīts laiks vairakkārt), rodas aizdomas, ka Michael Mann ir palaidis garām visus deviņdesmito gadu (un nesenākus) kiberuzbruku trillerus.

Nākamais, kas kā dadzis durās acīs, ir filmas Blackhat absolūti neinteresantais visvarenā ļaunā tēla portretējums un tā pasaules iekārtas sagraušanas plāniņš. Nu tāds komiksu grāmatas lakoniskais absolūtais ļaunums, kam protams nav ne kripatas cilvēcisku rakstura iezīmju… attiecīgi nešķiet saistošs.

Pat režisora Michael Mann jājamzirdziņi filmu veidošanā – atmosfēriskums ar skaistkadriem un nereti interesantas – eksperimentālas kameras leņķu izvēles filmā Blackhat izpaliek. No ierastā rokraksta ir saglabājušies tikai atdarinājumam līdzīgi centieni. Dažbrīd pat neticās, ka tik atstrādātām ainās tiek pieļautas tik neveiklas kļūdas. Minētie skaistkadri šķiet vienkārši garlaicīgas slow-motion ainas, kas kalpo vien kā filmas paildzināšanas elements. Pat kautiņu ainas, kas veidotas visnotaļ eksperimentāli un atgādina par režisora darbu pie pāragri izbeigtā seriāla Luck pirmās sērijas, šeit šķiet nenostrādātas un neataisno savu citādumu. Blackhat kopējais neveiklums ir tādā līmenī, ka šķiet, ka režisors filmu veidojis nododot norādes operatoram un second-unit director telefoniski.

Lai arī Hemsworth izvēli mēs varētu norakstīt uz aktiera popularitāti un par viņa aktierprasmes līmeni nevienam nav sevišķi lielu ilūziju – diezgan loģiski, bet skumji, ka tas pavelk līdzi viņa filmas partneri, ķīniešu aktrisi Wei Tang. Viņu ekrāna attiecības (protams, kur tad nu bez tām) ir īpaši stīvas, butaforiskas un ar zīmogu – “tā filmās notiek”. Tad stipri augstāka ranga aktrises, divkārtēja Oskara un trīskārtēja Golden Globes nominantes Viola Davis darbošanās izskatās apjukuma pilna – šķietami visas filmas laikā taustās, meklējot sava tēla īsto atveidi, kas, manuprāt, ir viena no lielākajām nolaidībām no režisora puses.

Lielu un burbuļojošu imagināru punktu filmas vērtējumam pieliek Blackhat trulais, turklāt garlaicīgais fināls – lielā atrisinājuma sīkvence, kas pretēji datorurķu filmās ierastajam – nerisinās tumšās, piesmakušās telpās, netiek klabināti datora klaviatūras taustiņi, bet gan no klasiskām spriedzes filmām aizgūtā risinājumā (jo nu Hemsworth, ja!). Protagonists un antagonists satiekas aci pret aci un cīnās kā veči… vien atšķirība tā, ka vienam rokās ir pišķiks, bet otram uzasināts skrūvgriezis….

Spriedze nenormāla, tuvu baltkvēlei. Priekškars.

Vērtējums: 2 / 5

.