Kinofestivāls RojaL 2013

rojal-media_large

 

Šķiet, katrs festivāls vēlas savai slavai līdzi pievilkt kādas pilsētas nosaukumu. Nu vismaz Latvijā noteikti. Vienalga vai tas ir mūzikas festivāls Positivus Salacgrīvā, kantrī festivāls Bauskā, Imantdienas Cēsīs vai kino un mākslas festivāls RojaL Rojā – visiem tiem ir sava īpašā pilsēta. Nezinu vai festivālu pozicionēšana neRīgā ir kāds finansiāls iemesls, personīgas dabas sakritība, pavisam loģisks pamatojums ar izvēlēto specifiku vai, kā jau ierasts, izslavētās, neatkārtojamās un ārkārtīgi skaistās konkrētās pilsētas dabas dēļ, bet katrs festivāla nosaukums asociējas ar konkrēto pilsētu, kas, manuprāt, ir daudz labāk nekā, piemēram, ar “to tur pļavu 63 kilometrā”.

 

Bet. Kā nedēļas nogalē Rojā konstatēju, festivālu rīkotājiem ir jāuzņemas atbildība sava festivāla apmeklētājus izklaidēt. Ir jāpiedāvā plašs izklaižu klāsts, blīva programma, lai apmeklētājiem nerastos iespaids, ka nekas nenotiek. Un es nerunāju par situāciju, kad personīgu iemeslu dēļ neapmeklējot kādu no aktivitātēm rodas “robs” festivāla programmā. Manuprāt, diezgan neveiksmīgi veidotās programmas dēļ, man vairākkārt nācās būt pretējās domās festivāla programmā minētajam sauklim: “RojaL laikā nav vērts iespringt”. Teiksim, centrālās vakara filmas notika paralēli Jameson īsfilmu konkursam un Annas2 seansiem. Jau tā diezgan brīvajā dienas kārtībā varēja izkārtot tā, lai apmeklētāji paspēj uz visām piedāvātaām aktivitātēm. Turklāt kino programmu sākt tikai 19:00, pirms tam pa dienu piedāvājot vien pāris izstāžu atklāšanas, šķiet diezgan paknapi priekš kino un mākslas festivāla. Vai tad nebija iespējams pēc kinofestivāla RojaL atklāto Mākslas labaratorijas nedēļu apvienot ar kinofestivāla nedēļas nogali? Būtu taču interesantāk un festivāla apmeklētāji ja ne noskatījušies festivāla laikā lielu daudzumu filmu, tad vismaz varētu baudīt kādu citu mākslas veidu. Ja vien neesat dabas draugs un superlaiskas atpūtas cienītājs, mazpilsētas sindroms var diezgan spēcīgi pabojāt festivāla pieredzi.

 

Protams, protams, malā stāvēt un gudri… runāt ir viegli. Es tikai vēlējos norādīt uz, manuprāt, būtiskiem mīnusiem, kas liedz festivālam RojaL būt pievilcīgam lielākiem kino mīlētāju pūļiem un gadu no gada attīstīties brangākiem soļiem. Šobrīd, lai arī kā negribētos atzīt, festivālam ir savējo tusiņa zīmogs. No visas sirds novēlu no tā atbrīvoties, jo Latvijā kinofestivālu un labu kinofestivālu ļoti trūkst.

RojaL galvenā vīra Jurģa Krāsona pārdomas par festivālu un kino Latvijā lasāmas šeit.

 

Aplūkot festivāla RojaL notikumu atainojumu un Rojas pilsētas skatus var ielūkojoties attēlu sociāla tīkla Instagram un mikroblogu Twitter mirkļbirkās (hashtag) #RojaL.

 

Bet tagad par patīkamo. Īru viskija Jameson atbalstītā jauno režisoru īsfilmu skate jeb festivāla RojaL galvenās balvas – zilā cerību siventiņa izcīņa. Konkurss norisinājās divās dienās un tajā piedalījās 9 īsfilmas, kuras radījuši jaunie režisori no visas Baltijas. Dažas no tām interesentiem un aktīvākiem Latvijas kinodzīves notikumu sekotājiem jau bija iespēja apskatīt Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā absolventu diplomdarbu īsfilmu skatē 2012.g. nogalē. Par interesantākajām no tām.

 

Personīgā pirmās dienas favorīte – Madaras Dišleres īsfilma “Vējš Pelēkās Priedes Nolauza” ir ļoti spēcīgs pieteikums Latvijas kino, jo piedāvā izteiktu filmas sajūtu. Tās notikumi un to virzība, atšķirībā no diezgan ierastās skices sajūtas rada kāda garāka un komplicētāka stāsta atreferējumu jeb ļoti īsu versiju. Kā arī par milzīgu plusu šai filmai uzskatu filmēšanas vietas, Liepājas, momentānu atpazīstamību. Kā jau pašai Liepājas pilsētai, arī īsfilmas videi ir īpaša piegarša.

 

Otrās dienas, manuprāt, nostrādātākā filma bija igauņu Janno Jurgena īsfilma “Distance”. Iesākusies ar Bergmanisku savstarpējo attiecību ļoti profesionāli nofilmētu vizualizāciju, tā pāriet mazliet trillera un šausmu filmu noskaņās. Kopumā ļoti profesionālajai īsfilmai var pārmest tikai darba atmosfēras un fokusa kraso atšķirību starp īsfilmas pirmo un noslēguma daļu.

 

Festivāla RojaL pēdējā dienā pa Rojas Kultūras Centra kāpnēm izklāto festivāla zilo paklāju pastaigāt un uz Jameson īsfilmu konkursa apbalvošanas ceremoniju un festivāla noslēguma ceremoniju ieradās diezgan paprāvs cilvēku skaits. Mazliet puiciski bikli komiskajā apbalvošanas ceremonijā tika paziņoti žūrijas speciālās balvas, skatītājuprāt labākās īsfilmas un Grand Prix jeb Galvenās balvas, zilā cerību sivēna ieguvēji.

 

#RojaL Jameson skatitaju balvu iegust Anna Hints īsfilma «Briva Pasaule»

— Ģirts Luste (@Girts) July 27, 2013

 

#RojaL Jameson žūrijas speciālo balvu iegust Jāņa Vīksnes īsfilma « @Instrumenti – HeartCore».

— Ģirts Luste (@Girts) July 27, 2013

 

#RojaL Jameson Galveno balvu iegūst Anne Hints īsfilma «Briva Pasaule».

— Ģirts Luste (@Girts) July 27, 2013

 

 

Lai arī uzvarētāju vidū nebija mani favorīti, es neko sliktu par tiem nevaru teikt. Vienkārši, pārsvarā visas programmas īsfilmas bija ļoti līdzīgā kvalitātes līmenī un labākos atšķīra vien kāda nianse vai personīgi simpātiska tēma un noskaņa. Dubultuzvarētāja “Brīvā Pasaule” jeb “Free World”, vizuāli efektīvi veidotais stāsts par vecās un jaunās pasaules sastapšanos un režīmu maiņas nebūtiskumu mazpilsētās un viensētās, ir saldsērīgs vēstījums, kas acīmredzot spēj uzrunāt vairāk cilvēkus kā askētiski vai izteikti lokālu problēmu vizualizējumi. Mūzikas grupas Instrumenti dziesmas Heartcore alternatīvais klips, ko tapinājis Jānis Vīksne ir noskaņām bagāts un ļoti kompakts stāsts, kas atšķirībā no ierastā “vajadzēja īsāk” ļoti labi būtu darbojies arī ar ievada un noslēguma ainām bez minētās dziesmas skaņām.

 

Ceru, arī turpmāk Jameson atbalstīs šo festivālu un īsfilmu konkursu, jo, neskatoties uz visiem minētajiem mīnusiem, kinofestivāls RojaL ir skaista un atbalstāma tradīcija. Jo kur gan citur vēl Latvijā vai tuvākajās valstīs ir iespēja skatīties kino jūras krastā. Zemāk, ieskatam, fotogrāfijas no festivāla un lielā Kinokrāna uzstādīšanas timelapse video.