Klusās šausmas [filma: Silent House]

Silent-house-uk-poster

No vienas puses radošā duetaChris Kentis unLaura Lau, kas pasaulē pazīstami ar savu atvērtās telpas tik klaustrafobisko haizivjfilmuOpen Water, jaunākā filma Silent House ir milzīgs kritiens gan izpildījumā, gan radošuma unikalitātes izpausmē, bet no otras puses, ir vairākas lietas, kas šo viscaur aizmirstamo un principā parasto šausmu filmu padara īpašu.

 

Pirmā lieta, kas visur, kur vien lasu, tiek apšaubīta un neskatoties uz to, ka jebkura filmas recenzija vai apraksts neiztiek bez tā pieminēšanas, mēģināta padarīt par neko tik ļoti īpašu, ir tas, ka režisoru duets apgalvo, ka filma ir uzņemta vienā piegājienā – attiecīgi, nav n-tās mēģināšanas un visvisādi montāžas triki, lai panāktu vēlamo atmosfēru un ritmu. Ja arī 80 minūšu garā filma nav uzņemta 80 minūtēs, bet kā daži apgalvo, salīmēta no aptuveni 15 minūšu gariem gabaliņiem, tik un tā uzskatu, ka izvēlētā forma ir viena no filmas stiprākajām īpašībām. Jā, iespējams, Klusās mājas tumšie gaiteņi un nenormāli daudzās durvis bieži padarīja operatora darbu ārkārtīgi sarežģītu un skatītājiem skatīšanos izteikti drebošu nestabilās bildes dēļ, bet ja ne šausmenēs (vēl jau dažās ainās action filmās), tad jau nav vairs daudz vietu, kur rokas kameras pielietojums patiešām ir pamatots un rada iecerēto klātesamības sajūtu. Kā arī otrs lielākais pārmetums – filmas tumšā bilde, manuprāt, neiztur kritiku (jā protams, būtu forši un baudāmāk ja būtu gaišāks), jo bez elektrības un ar aiznaglotiem logiem telpai jābūt piķa melnumā. Jebkurš papildu apgaismojums tikai vedinātu mūs uz pārdomām par to, kā tad tas un tā jau nu toč nevarētu būt. Tātad ar gaismas spilgtumu no ticamības līmeņa viedokļa viss bija kārtībā un praktiski visas filmas garumā redzamā galvenās varones seja un telpa viņai apkārt maksimāli četru metru rādiusā ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai arī man rastos sajūta, ka neko neredzu un prāts nepārtraukti izspēlētu trikus meklējot un atrodot ko dīvainu un biedējošu koridora galā vai aiz pusaizvērtajām durvīm.

 

Silent-house2

Otrais un pats galvenais šīs savā būtībā parastās biedējošā bubuļa filmas ievērības cienīgais fakts ir galvenās lomas aktrise (pārējo aktieru izvēle ir ārkārtīgi slikta – nebrīnītos, ka šie cilvēki pat nav aktieri). Tā ir pagājušā gadā atklātāElizabeth Olsen no filmas, kas pēc pavisam neilga laika tiks saukta par „tā, kur tie daudzie M burti nosaukumā”, proti –Martha Marcy May Marlene. Bieži saukta par talantīgāko jaunās paaudzes aktrisi (kaut piekrītu, es, lai būtu patiešām adekvāti tā dēvēt, gribētu redzēt vēl pāris viņas lomas), ir filmas galvenais valis, uz kā vizuāli un emocionāli filma turas un neļauj gandrīz līdz beigām (tur gan vainīgs scenārijs) izgāzties un garlaikot skatītāju. Tikai viņas acu skatieni, elsas, apspiestās bailes un kliedzieni ir tas, kas līmenī notur spriedzi un atmosfēru pamatā pilnīgi garlaicīgajā skraidīšanā pa mājas stāviem no klusajiem vajātājiem.

44692000001_1370266464001_silenthouse-ope-t

Tātad, ja ir vēlme redzēt ko jaunu (patiesībā jau filma tika prezentēta Sundance festivālā vienlaicīgi ar jau minēto MMMM) paveikusi, iespējams, izcilākā jaunās paaudzes aktrise, noteikti noskatieties, bet ja šīs šausmenes forma un praktiski nepārtrauktā skatīšanās viņas sejas aprisēs nešķiet gana saistoša, tad nāksies gaidīt līdz How I Met Your MotherJosh Radnor otrajam uznācienam režijas krēslā –  filmaiLiberal Arts, vai arī duetam ar ex-Poteru –Daniel Radcliffe (uz tuvākajām lomāmPeace, Love, & Misunderstanding unRed Lights nelieku lielas cerības; domāju būs diezgan lieli štrunti – neizmantots potenciāls).